Sasalušie aligatori jeb pirmā diena Kissimme

Šajā bildītē jūs redzat mūs ar Voldemāru tīksmi sildāmies pievakares saulītē Orlando lidostā. Jaciņas lepni nomestas blakus un, nonākot viesnīcā, tūdaļ tika iestūķētas visdziļākajā atvilktnē - ko nu plus 20 grādos ar tādām... Ak, naivie! Ja vēl pirmdienas vakarā abos viesnīcas āra baseinos mudžēja peldētāji, tad otrdienas rīts nāca ar kādiem +3 grādiem (dienā solīja nepilnus +10) un mežonīgu vēju. Ko darīt tādā laikā?

Bijām nolēmuši, ka sāksim ar Universal Studio un Jūras pasaules apmeklējumu, taču uz turieni no mūsu viesnīcas bezmaksas buss (kā uz Disneja pasauli) nekursē. Viesnīcā mums piedāvāja šatlu (18 dolāri no katra), kas aizvedīs turp un atpakaļ noteiktā viņam ērtā laikā. Dārgi. Otra iespēja - taksometrs. Arī diez kā nepatika, jo patālu jābrauc. Varot nomāt auto par 40 dolāriem dienā + degviela. Arī dārgi, sevišķi, ja visu dienu tas stāvēs laukumā (par maksu, protams). Pajautāju, kā ar sabiedrisko transportu. Esot briesmīgs. Bet es neatlaidos, jo man dikti patika 1 dolārs no cilvēka par braucienu ar to. Nu labi, netālu no viesnīcas esot pietura, lai ejot un gaidot... (bet skatījās uz mums kā uz nenormāliem, jo kurš gan brauc ar sabiedrisko). Mēs varonīgi devāmies uz pieturu.

Bet netikām līdz tai. Ne tāpēc, ka būtu tālu, bet vēja dēļ aukstums bija tik mežonīgs, ka mūsu vissiltākās Takomas drēbes bija daudz par plānu. Saskatījāmies un devāmies atpakaļ uz viesnīcu - vēlreiz par nomas auto aprunāties. Jā, par 40 dolāriem dienā varot dabūt kompaktklases auto gandrīz tūliņ. Un tāpēc, ka mūsu pelēcītis Takomā rātni stāv pie stūra, derot tā apdrošināšana, nav jāpiemaksā. Un nomas firmas bezmaksas autiņš pēc 10 minūtēm būs klāt, lai mūs aizvestu pie mašīnītes. Labi! Darām tā.

Te nu jūs redzat mūsu tumšzilo skaistuli. Nonākot galā, izrādījās, ka neviena kompaktā viņiem patlaban nav uz vietas un tālab mums tika jautāts, vai esam ar mieru par to pašu naudu (!) ņemt šo. Protams!!! Un tā nu 2 dienas mūsu rīcībā bija praktiski jauns kreislers. Bauda bija to kuģi stūrēt.

Kāpēc tikai 2 dienas? Rēķinājām un domājām visādi. Mūsu rīcībā Kissimme-Orlando bija 5,5 dienas (jo sestās dienas pēcpusdienā jau jādodas uz lidostu). Izlēmām, ka trīs no tām pavadīsim Disneja pasaulē un uz turieni mums bezmaksas transports. Pēdējo pus dienu arī varam cerēt pie baseina pavaļoties, tālab ņēmām uz divām.

Universal piedāvājumā bija Studio un ūdens atrakciju parks, jūras pasaule - kā jau nosaukums rāda, arī ar brīvdabu un ūdeni saistās. Disneja pasaulē arī vairums baudāms ārā. Bet vai tik stindzinošā aukstumā? Nolēmām, ka tik stipri salt neesam gatavi un dienu pavadīsim kopā ar savu tumšzilo skaistuli pa veikaliem pasirojot - tak ik pa brīdim siltumā: veikalā vai autiņā.

Tagad paši domājam, ka tas bija pareizs lēmums. Iepirkām šo to no pludmales lietām (cerībā uz siltu laiku), pameklējām (bet nenopirkām) Uģim fotoaparātu, sapirkāmies pārtiku Valmartā (vēlāk redzējām, ka tajā - patālu no mums un "normāliem cilvēkiem" domātā) visas preces bija 2-3 reizes (!) lētākas nekā pieviesnīcas "supermārketā". Tas tīri labi sildīja sirdi aukstajā pēcpusdienā.

Ar šo melno skaistuli gan pabraukt nedabūjām - tas rāmi stāvēja Valmarta stāvvietā un gaidīja savu saimnieku, bet man tā patika viņa numurzīme, ka liku Andrim mani pie tā nofotografēt. Jā, gribētos man arī tādu (numurzīmi).

Ja īsi autiņi un braukšana jākomentē, tad es teiktu, ka Orlando brauc tāpat kā Latvijā: ātri, bezkaunīgi, ar pīpināšanu... Kā pilnīgi lauķi no Sietlas sajutāmies, jau ierasto prātīgo un pieklājīgo turienes braukšanu atceroties. Pirmais teikums, ko mums teica šatla šoferis lidostā: te neviens nemāk braukt! Un pats sāka ar to, ka tik bezkaunīgi aizlīda vienam priekšā, ka tas dabūja kārtīgi bremzēt un arī uzpīpināja krietni. Uz ko tika (skaļi, bet tikai salonā dzirdami), par muļķi un nejēgu nosaukts. Un tā visu ceļu...

Ar kādiem autiņiem te brauc? Jā, jauni vai stipri pajauni te ir visi - līdzīgi kā Takomā un Sietlā. Tiesa gan, ja mūspusē dominē praktisko saimnieku iecienītie pikapi un džipveidīgie, tad Orlando autiņi ir plakanāki un dārgāki, bet tādas īstas "pankūkas" vai superdārgos neredzējām (ja pāris Hammerus par ko īpašu neuzskata).

Protams, pie viena mazliet arī kaut ko no apkārtnes apskatījām. Voldemārs mazliet iesildījās džipa stumšanā. Bet, ja nopietni, tad konkurence ir piespiedusi šejienes viesnīcu, kafejnīcu un veikalu izkārtnes un apkātrtni skaisti un ar izdomu veidot. Daudzviet bija ūdens ieskauti dārzi... Skaisti. Diena pa mašīnas un veikalu logu bija jauki saulaina, palmas mīlīgi locījās vējā, visapkārt viss diezgan zaļš (ziema skaitās, vietām zāle izdegusi un tagad neataug) daudz ziedu, vien pa kādai nosalušai puķei bojā skatu.

TV ziņās dzirdējām, ka no aukstuma visvairāk cietuši ziedošie augi, bet arī aligatoriem neesot klājies viegli: daļa no tiem no rīta bijuši stīvi vārda tiešā nozīmē, bet pa dienu saulītē pamazām atlaidušies. Mēs šos bildējām jau pēcpusdienā un tālab to "sejas" jau rotā īsti aligatorisks smaidiņš.

Jau pievakarē devāmies iekarot vienu no Orlando outletu rajoniem - te vienuviet pārdesmit pasaulslavenu firmu veikali, sākot ar mums jau zināmajiem Adidas un Nike, tad visādīgi vairāk vai mazāk smalki apģērbu veikali (arī Armani, Ferre, Hilfinger...) un visa kā cita iepirkšanas vietas. Neko daudz mēs nenopirkām, bet skati tur bija traģikomiski: negaidītā aukstuma dēļ cilvēki (ar bērniem) vakaru vadīja tur. Burzma neiespējama, tiek ķerts, grābts, laikots un pirkts viss aukstam laikam domātais. Krīt un gāžas gan niķīgi bērneļi, gan kurpju un apģērbu kaudzes. Un pat allaž laipnajiem pārdevējiem rokas nolaidušās un ģīmji skābi: laikam jau diezgan agri tas vājprāts bija sācies. Jo, kā vēlāk redzējām, izklaides parku plašumos ledainajam vējam bija kur ieskrieties. Nu tad visi glābās lielajos veikalos.

Turpinājums sekos.

Dienvidos esam, bet...

Mums ir piektdienas rīts. Sēžu gultā Kissimmme viesnīcā un atceros labo teicienu par bēgšanu no vilka un uzskriešanu uz...

Sākās viss lieliski: cerību pilni baudījām jauku lidojumu. Mums par pārsteigumu mākoņi zemi aizsedza vien īsu brīdi un mēs vairāk kā 4 stundas varējām baudīt brīnišķīgus skatus no cik tur kilometru augstuma. Ap 100 (!) bilžu sabildējām no augšas, daļa tiešām neticami skaistas. Dažas ielikšu te, bet pārējās kaut kad būs galerijā.

Ļoti ilgi lidojām virs sniegotiem kalniem un laukiem (jā, tie laikam taču ir lauksaimnieciski apstrādājami zemes gabaliņi, ko var redzēt pirmajā attēlā, citādi to ģeometriskumu nevaram izskaidrot), bet šajā attēlā laikam ar upēm saistītas gravu (kalnu?) sistēmas redzamas. Bet man gan vairāk atgādināja milzu leduspuķes. Sabildējām daudz. Tā kā lidojām pa dienu, saule spīdēja praktiski visu laiku un ūdeņi: gan upes gan ezeri, mirdzēja tā, it kā būtu no tīra zelta. Vai visu lidojuma laiku abi ar Andri viens otru bakstījām: nu, paskaties, to! vai redzēji šito? Ko Voldemārs? Vēsā mierā skatījās filmas un multenes par 10 dolāriem uz lidojuma laiku iznomātajā "televizoriņā".

To, ka Floridā ir aligatori, droši vien zina daudzi no jums, šajā bildē var skaidri redzēt arī - kāpēc! Te ir pilns ar diezgan sekliem dīķiem, ezeriņiem, purviem... - pārmitra zeme, viss lekni zaļš. Un arī - blīvi apdzīvots. Mums liels pārsteigums un pa brīžam arī problēmu iemesls ir ielu un ceļu mudžekļi: ja "savā" Vašingtona štatā pa brīžam brīnījāmies, kā kalnainā apvidū var ceļus un ielas tik taisni kā ar lineālu novilkt, tad te nevaram saprast, kāpēc ceļi pa līdzenu apvidu iet līkumu līkumiem. Laikam dažādībai.

Kā mums te iet? Nu, gluži tik traki kā bildē nav, bet daudz arī netrūkst. Tieši šajās dienās ir pārspēti vai visi Floridas aukstuma rekordi. Naktī uz ceturtdienu bija ap nulli, dienā tikai mazliet vairāk un briesmonīgs vējš. Peldkostīms stāv ierakts visdziļākajā atvilktnē, mugurā savilkts viss iespējamais un vēl tad salst. Kas notiek veikalos: visi pērk visas siltās drēbes pēc kārtas un staigā satinušies kā sīpoli. Sinoptiķi sola, ka šodien jau pēcpusdienā būšot +17, rīt un parīt un tālāk - pamazām aizvien vairāk virs +20. Nu ko, ceram, ka tiksim arī līdz pelddrēbēm, kaut gan - jau pirmdienas pēcpusdienā mēs lidojam atpakaļ. Vienīgais, bet diezgan spēcīgs, mierinājums ir faktā, ka Kalifornijā pašlaik patiešam izskatās tā, kā bildītē. Labi, ka uz turieni neaizlidojām. Kurš te runāja par globālo sasilšanu?

Gandrīz ceļā uz siltajām zemēm

Palasījām internetā, ka visi sevi cienoši Saeimas deputāti Ziemassvētku-Jaungada brīvlaikā dodas uz siltajām zemēm, un sapratām, ka pietiek mums te salt: pastrādājuši esam, jāatpūšas un jāsasildās mums arī!

Sākumā bijām domājuši, ka ar pelēcīti dosimies pāri kalniem uz saulaino Kaliforniju. Taču pārdomājām. Iemesli bija vairāki. Pirmais: lai kā mēs savu pelēcīti mīlam, ar mierīgu sirdi tomēr tik tālā ceļā doties nevar - visādi var būt. Otrais: ir jau mums radžotās riepas un arī ķēdes (tās gan bagažniekā), bet patlaban mūspusē tik labi snieg, ka kalnu pārejās (un mums tādas būtu vairākas) ik pa brīdim iet jautri, pat līdz satiksmes slēgšanai uz vairākām stundām. Vai mums to gribas? Trešais: praktiski četras dienas (2 uz katru pusi) paiet tikai ceļā - sēžot autiņā un skatoties pa logu. Būtu jau pieciešams, bet patlaban domājam, ka ceļu uz Kaliforniju ar auto mērosim februārī - ar ciemos atbraukušo dāmu pulciņu. Vai gribam divreiz četras dienas "sēdēt turp un atpakaļ uz Kaliforniju"? Nē. Nu jau diezgan daudz visa kā, bet "visvainīgākā" laikam ir Taņa, kuras piezīmes par gaitām un mūžīgo salšanu Santa Barbarā palasu internetā. Paskatījos meteoinformāciju: kā tad! Dienā ap 14 grādiem, naktī tuvu nullei. Un tie esot dienvidi? Tā nu pielikām treknu punktu idejai par braucienu ar auto uz Kaliforniju.

Bet tad uzrodas sāpīgais jautājums - kurp tad doties? Viens ir skaidrs: siltumu un sauli gribas mums visiem trim, bet te to ir tik daudz apkārt - dažu stundu lidojuma attālumā. Vienubrīd man tā kā uz Meksiku gribējās. Paskatījos: piedāvājums ir, cenas arī normālas, bet... - man nav ne jausmas uz kuru no piedāvātajām vietām doties. Paskatījāmies arī vēl šo to no Centrālās un Dienvidamerikas, bet beigās tomēr sākām rūpīgāk ASV dienviddaļu pētīt. Man tā kā uz Atlantu gribējās (nu ja, "Vējiem līdzi"), Voldemāram tā kā uz Ņūorleānu... Beigās kā kompromiss nāca Mikimaušu zeme - Orlando (Floridā)!

Nemaz nesmejieties tik skaļi, ka līdz šejienei var dzirdēt! Kad mēs Lisai Muižniecei jautājām, kura atpūtas vieta viņai vislabāk patīk, viņa zibenīgi nosauca abas savas mīļākās vietas: Disneja Pasaule Orlando un Disnejlenda Anaheimā. Un visas citas tikai pēc tām. Tur esot daudz ko redzēt un darīt ne tikai bērneļiem, bet arī sešpadsmitgadniekiem kā Voldemāram un pieaugušajiem. Es vēl paskatījos laika apstākļus: tur patlaban ir "vēss" - parasti starp 24 un 27 grādiem. Man to vajag! Un lai iet arī mikimauši komplektā.

Kad nu temperatūra patika, sākām cenas skatīties. Lisa ieteica, ka visjaukāk esot dzīvot Disneja viesnīcās tieši parkā. Pēdējā brīža ceļotājiem šajā sezonā tas nespīd: internets bezkaislīgi rāda, ka viss aizņemts. Bet varbūt labi vien ir, jo Amerikā viesnīcās brokastis "par to pašu naudu" parasti nepiedāvā un ēšana normālos restorānos un jo sevišķi Disneja parkā ir stipri dārga, par to Lisa mūs brīdināja.

Nu ko, sākām skatīties viesnīcas Disneja Pasaules tuvumā. Ir jau tā lieta interesanta: meklēt to nezin ko. Laikam jau kopā dienas trīs notērējām pa internetu rakājoties: kamēr sāc sistēmu saprast, ko meklēt un kur, ko gribēt... Daudz laika aizņēma datumu un cenu salāgošana, bet nu jau šķiet, ka ar to tīri labi tikām galā un rezultāts ir tāds, ka agri 1.janvāra (!!!) rītā dodamies projām, lai mājās atgrieztos 7.janvārī ap pusnakti.

Kāpēc tādi datumi? Tāpēc, ka praktiskie latvieši piestrādāja. Nu, piemēram: viesnīca, kuru galu galā izvēlējāmies, decembrī maksā 124 dolārus par nakti, bet janvāra sākumā 52. Ir atšķirība? Tas pats ar lidmašīnu biļetēm. Ilgi ņēmāmies datumus uz priekšu un atpakaļ bīdīdami, kamēr atradām lētāko no pieņemamajiem variantiem. Un Voldemāram arī laime: nokavēs pirmo mācību dienu. Iemesls tas pats: ja mēs lidotu atpakaļ svētdienas vakarā (kā visi), tad mūsu lidojums būtu par 600 (!) dolāriem dārgāks.

Izmeklējāmies visādos veidos: gan viesnīcas un lidojumus atsevišķi, gan visādās paketēs, kamēr caur Expedia pasūtījām lidmašīnas biļetes (tiešais lidojums, mazliet vairāk par 5 stundām - kā nekā visai Amerikai pa diagonāli pāri - no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem), viesnīcu un šatlu (transportu) uz viesnīcu un arī atpakaļ uz lidostu 7.janvārī. Kopā 1625 dolāri. Skaitlis liels, bet ja izdala ar 3, pārvērš latos un atceras, ka tur ir gan krietns lidojamais gabals, gan viesnīca 6 naktīm, tad nav tik traki. Tiesa gan - ēšana paliek mūsu pašu ziņā un arī visas ieejas biļetes (vidēji ap 80 dolāriem par dienu 1 parkā katram, ja vairāk dienu, tad lētāk).

Te var mūsu izvēlēto viesnīcu redzēt. Tā atrodas apdzīvotajā vietā ar lielisko nosaukumu Kissimmee - pašiem tik traki smiekli nāk, ka vēl nezinām, kā to pareizi izrunā. Bet toties tikai 1 jūdzi no Disneja Pasaules un ar 2 apsildāmiem āra baseiniem un vēl visādiem citādiem skaistiem solījumiem. Kā būs - rakstīsim, jo viņi lielās ar bezmaksas Wi-Fi internetu visās istabās un mēs savu datoriņu līdzi ņemsim - lai ir kur bildes ielādēt. Nākamajā bildē gandrīz mūsu lidmašīna redzama: tāda būs, bet vai tieši tā, kas zina.

Patlaban ir svētdienas vakars, sākam pamazām kravāties. Dienā bijām iepirkt šo to no līdzņemamas pārtikas, bet vēl jātiek skaidrībā, ko īsti var un ko nevar ņemt līdzi (no lidostu drošībnieku viedokļa raugoties). Lidosim ar Alaska Airlines. Tā ir lētā kompānija ar sadistisku ievirzi: nebaro arī piecarpus stundu lidojumā. Tātad jāpadomā, ko paņemt līdzi apēšanai lidmašīnā arī, jo ēdiena cenas lidmašīnā...

Nu ko - novēliet mums lidojumam labvēlīgu laiku. Un - laimīgu Jauno gadu jums visiem arī! Droši vien, ka mūsu nākamais gabaliņš taps tikai nākamgad. 31.decembra mēs pievakarē esam ielūgti uz vakariņām pie Muižniekiem, kur vēl saņemsim pēdējos vērtīgos norādījumus arī, un tad jau ātri gultā, jo no rīta būs mazliet pēc pieciem jāceļas.

Szczerbiak? Nē, man kafiju, lūdzu.

Šis stāstiņš, kā jau iespējams nenojautāt, būs par NBA spēli, uz kuru biju es ar Ievu (Andris nevēlējās nākt biļešu cenu dēļ), un tā bija spēle starp Seattle SuperSonics un Boston Celtics, Bostonas vienīgā vizīte Sietlā šosezon.

Bildē redzama KeyArena, kas ir arēna, kurā notika spēle. Tajā ir aptuveni 17 000 vietu, no kurām, kā man izskatījās, ap 16 000 bija aizņemtas, bet tas ir saprotams, jo Bostona ir komanda, kuru šosezon ļoti daudzi grib redzēt.

Kādas ir biļešu cenas? Sākot ar desmit dolāriem, līdz pat tādām, kas virs tūkstoš dolāriem maksā. Kāpēc tāda atšķirība? Pa desmit dolāriem jūs iegūsiet biļeti zāles augšējās daļas pēdējās rindās, kas ir ļoti, ļoti tālu no laukuma, bet par dārgākajām biļetēm jūs saņemsiet vietu tieši pie laukuma, vai, ja būsiet īpaši veiksmīgi, vietu tieši blakus Sietlas komandas rezervistu soliņam (šādu biļešu, man šķiet, ir tikai trīs vai četras). Mēs biļetes pirkām pa 105 dolāriem gabalā, pieskaitot vēl nodokļus, šīs biļetes mums kopā izmaksāja 230 dolārus. Šķiet dārgi, bet vietas bija diezgan labas, un Ieva arī saka, ka viņai nav žēl neviena iztērētā centa.

Kā tad īsti notiek NBA spēles - spēle sastāv no četrām ceturtdaļām pa divpadsmit munūtēm katrā, un pēc otrās ceturtdaļas ir aptuveni divdesmit minūšu pārtraukums. Spēles, kopā ar visiem pārtraukumiem, ilgums parasti ir nedaudz virs divām stundām, mūsu spēle bija aptuveni divas ar pusi stundas gara.

Ņemot vērā biļešu cenas, arēnu īpašnieki jau sen ir sapratuši, ka tikai ar spēli vien tādu skatītāju skaitu iegūt nav iespējams, tādēļ spēles starplaikos (pārtraukumi starp ceturtdaļām, puslaika pārtraukums, minūtes pārtraukumi) bija vērojami visādi interesanti priekšnesumi, kā, piemēram, dejas karsējmeiteņu un arī kādas puišu grupas izpildījumā, kā arī divi vienkārši apbrīnojami priekšnesumi.

Pirmais no tiem - kāda Āzijas izcelsmes dāma uzsēdās uz nedaudz vairāk kā 3 metrus augsta (nepārspīlēju) vienriteņa, un ne tikai pabraukājās ar to, bet arī rādīja interesantu priekšnesumu, metot sev uz galvas bļodiņas. Izklausās diezgan muļķīgi, bet tas patiešām bija kas iespaidīgs. Pirmo bļodiņu viņa uzlika jau sev uz galvas u veidā (tas ir, ar "caurumu" uz augšu), un tad viņa paņēma vēl bļodiņas (sākumā divas, tad trīs, tad četras, un, visbeidzot, arī piecas), kuras uzlika sev uz kājas, sakārtotas šādi(sākot ar bļodiņu, kas ir uz pēdas, uz augšu. U apzīmē bļodiņu ar "caurumu" uz augšu, N apzīmē bļodiņu, kam "caurums" ir uz leju): N,U,N,U,N
Kad bļodiņas bija saliktas, viņa ar kāju tās "meta" tā, ka visas bļodiņas iekrita iekš bļodiņām, kas viņai jau bija uz galvas, un tās bija U veidā. Kā viņa spēja tās uzmest tā, lai tieši trīs bļodiņas gaisā apgrieztos, un vēl piezemētos tieši turpat kur pārējās bļodiņas, man nav saprotams.

Otrais priekšnesums, lai arī krietni īsāks, bija tikpat iespeidīgs. SuperSonics talismans arēnā iebrauca uz "custom made" motocikla, apbrauca dažus aplīšus, un tad kāpa nost, lai censtos izpildīt sarežģītu triku, kas līdz šim bija izdevies tikai vienu reizi, proti, viņš paņēma basketbola bumbu, ieskrējās, atspērās uz maza batuta, un, izlidojot cauri degošam (jā, degošam!) aplim, kas nebija daudz lielāks par viņu, ielika bumbu grozā no augšas. Tas tik bija skats!

Spēle, kā jau bija gaidāms, beidzās ar Bostonas komandas uzvaru, taču lieta, kas mani un Ievu pārsteidza - skatītāji jau aptuveni piecas minūtes pirms beigām, kad bija skaidrs, ka Sietla zaudēs, sāka lēnām pamest arēnu. Līdz spēles beigu signālam arēnu bija pametuši vairāk kā tūkstoš cilvēku. Tas patiešām bija diezgan negaidīti.

Tā kā Ievai spēle ļoti patika, ir cerības, ka kādu NBA spēli apmeklēsim arī vēl kādreiz.

Ak jā, Szczerbiak ir SuperSonics spēlētāja uzvārds, ja nu kāds to gribēja zināt.

Tas šoreiz arī viss.

Ziemassvētki bildēs

Pēc dažādiem svētku pasākumiem mums arī sagribējās Ziemassvētkos izbaudīt sniegu. Vilnis un Zigrīda mums apsolīja to nokārtot. Un tā mēs četratā (Voldemārs gribēja palikt mājās un uzrakstīt emuārā kādu rakstiņu) 25. decembra rītā braucām uz kalnu pusi. Pēc stundas brauciena skats pa automašīnas logu krietni izmainījās. To visu jūs varat aplūkot bildēs. Lai varētu salīdzināt kā Ziemassvētkos izskatās Sietla un Parklande, ievietoju vairākas bildes no Sietlas Ziemassvētku apmeklējuma, kā arī dažas Spanavejas parka fotogrāfijas. Bilžu galerijas adrese
http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:22131/

Intensīvie Ziemassvētki

Voldemārs jau sāka rakstīt par mūsu "Ziemassvētku seriālu", es mazliet konkretizēšu un paturpināšu: gan par jau notikušo, gan vēl plānoto.

Vispār viss sākās jau 23.decembrī, kad man pēkšņi piezvanīja Dvaits un jautāja, vai mums angļu augļu kūka garšo. Es pieklājīgi un ieinteresēti atbildēju, ka, protams, interesē. Tad viņš vēl painteresējās: bet kā tad ar mūsu diētu? Uz ko man nekas cits neatlika kā atbildēt, ka no labas kūkas vienreiz gadā jau nekas dikti slikts mums nenotiks. Sekoja ielūgums ierasties pie viņiem piecos (saruna bija pāris stundas iepriekš). Ieradāmies. Un bijām superpatīkami pārsteigti par to, kā Lī bija izgreznojusi viesistabu. Nevaru aprakstīt to greznumu, daudz skaistu gaumīgu lietiņu: no supergreznas eglītes, līdz daudzām skulptūriņām, bet priekš manis visjaukākais šķita "Dikensa ciems" - tradicionālā izgaismoto mājiņu kolekcija (esmu te TV līdzīgas redzējusi, tās parasti pērk pa 1 gadā un kolekciju veido gadiem, tad piepērk arī kociņus, cilvēciņus..., kamēr ciemats gatavs). Super! Izskatījās, ka arī viņi abi bija priecīgi par mūsu apmeklējumu un sajūsmu. Omulīgi papļāpājām, iedzērām tēju ar dažiem našķiem un klusībā brīnījāmies, ka kūkas nav... Bet to saņēmām pēc mirklīša - dāvanas iepakojumā mājupnešanai. Labi, labi, tā mums nākamnedēļ noderēs.

24. decembris mums bija vissaspringtākais, bet ļoti patīkams: pussešos pēcpusdienās bijām ielūgti uz Ziemassvētku vakariņām pie Lisas "kreizī norvēdžan familī" (tā viņa pati sacīja). Ielūgumu saņēmām jau savlaicīgi un ar prieku, jo gribējām redzēt, kā tad te svin Ziemassvētkus. Lisas vecāku māja atrodas otrpus Sietlai, mazliet vairāk kā stundas brauciena attālumā. Arī šī māja mūs sagaidīja mirdzošā greznībā un te mājasmātes lepnums bija Ziemsvētku vecīšu statuešu kolekcija: kvalitatīvas, gaumīgas un daudz. Protams, netrūka arī visa cita: gaismiņu, vītņu, rūķu un visādu citu rotājumu. Un bija jau arī priekš kā, jo viesu pulks bija jo kupls: viņu trīs meitas ar ģimenēm (Lisa esot vecākā), abu Lisas vecāku māsas ar saviem tuviniekiem - krietns visu paaudžu pārstāvju pulciņš. Pie "pieaugušo galda" mūsu bija krietni vairāk par desmit un arī pie "bērnu galda" situācija bija līdzīga. Bet viss sākās ar "iesildīšanos" aptuveni stundas garumā: kamēr visi pamazām sabrauca (mēs bijām precīzi), varēja uzkost kādus mazus gardumiņus (piemēram, Lisas tēva paša kūpinātu lasi, dateles ar bekonu spāņu gaumē (jo viena no radiniecēm ir no Barselonas), zilā siera "ezīti" ar mandelēm...). Visi grozījās un omulīgi pļāpāja, bērni spiedza, skraidīja un maisījās... - kā jau priecīgi satikušies radinieki. Priekš saviem ģimenes locekļiem teikšu: visai līdzīgi tipiskam Bedrīšu pasākumam.

Ierodoties mēs, protams, tikām iepazīstināti ar visiem. Mūs patīkāmi pārsteidza Lisas mammas paziņojums iepazīstoties ar Voldemāru: pat Tevi es visu zinu!
Pēc brīža sekoja siltās vakariņas (lielisks cepetis, kartupeļu-siera sacepums, sparģeļi, svaigo salātu salāti un neiztrūkstošā siltā maizīte ar sviestu un ievārījumu). Bet kronis bija mazliet vēlāk pasniegtie tipiskie skandināvu deserti, no kuriem nevarējām atturēties: krēmkaka (jā, jā, tā to zviedriski sauc un izrunā, latviski es teiktu: kaut kas līdzīgs jogurta želejkūkai) ar ogu mērci un Lisas tēva (!) gatavotie gardumiņi - pašceptas vafelītes un (nosaukumus neatceros) tādas kā superplānās pankūkas, kas salocītas un iekšā plāni iesmērēts kanēļa un sīrupa maisījums, tad sagriezts gabaliņos un ēdams ar rokām. Ļoti garšīgi kopā ar kafiju.

Vēl nebijām īsti vakariņas pabeiguši, kad Ziemsvētku vecītis bija klāt! Mazāko bērnu sajūsma bija patiesa, lielākie jau zināja, kas gaidāms. Vispār Amerikā dāvanas saņemt tipiski ir 25.decembra rītā, bet skandināvi dara kā mēs: 24.vakarā. Vienā ziņā gan te dāvanu saņēmējiem ir vieglāk: nav vajadzīgi "individuālie priekšnesumi": vecītim ierodoties visi kopā vienu dziesmu nodziedāja un tad vienkārši tika izdalītas dāvanas gan lieliem, gan maziem. Protams, pēc to atplēšanas, grīdu klāja krietna papīru kārta. Kas interesanti: uz katras dāvanas bija rakstīts ne vien "kam", bet arī "no kā". Nekādu noslēpumu. Arī mēs tikām pie dāvaniņām! Nebijām gaidījuši, iepriekš es Lisai tā kā ieprasījos, bet viņa toreiz atteica, nē, nē, nekā nevajag, paņemiet tikai ciemakukuli mājasmātei. Kopējais iespaids ļoti patīkams: liela, dzīvespriecīga un jauka ģimene. Ap pusdesmitiem (pēc deserta un kafijas) mēs devāmies mājup, tuvākie ģimenes locekļi vēl palika. Bija ļoti jauki.

Bet vispār, kā jau Voldemārs rakstīja, 24.decembris mums iesākās Sietlā: vispirms ar akvāriju, bet tam sekoja aptuveni stundu gara pastaiga pa izgreznoto pilsētas centru (bildes būs galerijā). Arī tas bija skaisti, jo bija jauki rāma pēcpusdiena.

Mūsu Ziemsvētku vakars gan nebeidzās atvadoties no kuplās Lisas ģimenes. Bijām apsolījušies Zigrīdai un Vilnim, ka vēlajā vakarā iebrauksim pie viņiem pasēdēt. Kad ieradāmies, pulkstenis bija mazliet pāri vienpadsmitiem (! - jā, bet solīts ir solīts). Šie smaidīja vien: burtiski tikko esot pēdējos ciemiņus izvadījuši un jau nosprieduši, ka mēs laikam nebūsim. Bet viņi jau nezināja, ka mums samērā tālu jābrauc. Ieēst mēs gan neko daudz vairs nejaudājām, bet mazliet sautēto kāpostu ar īsteni latvisku karbonādi vajadzēja. Tam pa vidu un virsu - omulīgas pļāpas viņu meitu Karīnu no darba mājās gaidot un vēl mazliet Zigrīdas pašceptās kūkas (sveiciens Atkinsam). Ap pulksten pusvieniem pratāmies kaunu un taisījāmies mājās.

Bet pēc kādām stundām ar Zigrīdu un Vilni tikāmies atkal, jo viņiem ir lieliska tradīcija, kurā mēs arī piedalījāmies. Un, proti: šeit Ziemassvētkos sniega parasti nav, bet gribas taču. Un to ir viegli sagribēt: mašīnā iekšā, stundas brauciens un esi kalnos, kur sniega ir atliku likām. Zigrīda un Vilnis jau kuro gadu 25.decembrī braucot uz kalniem (tik augstu, kamēr pašiem bailes, jo ceļš ledains), tad noliek autiņu un dodas jaukā pastaigā (mugursomā līdzi pīrāgi, tēja un svecītes).

Mūsu pastaiga pa sniega valstību bija brīnumskaista: sniega daudz, cilvēku maz, ejamais ceļš izšķūrēts, mazītiņš vējelis un no gaisa birsošs sniedziņš. Lēnā pastaigā baudījām skaisto ziemas dienu, tad atradām pietiekami skaistu eglīti, izrotājām ar svecītēm un piparkūkām, bildējāmies, smaidījām, atkal bildējāmies, atkal smaidījām un dzērām tēju... Tad devāmies atpakaļ un izkasījām pelēcīti no sniega (bija ap 3 cm sasnidzis) un prātīgi ripinājāmies lejup-mājup.

Ir interesanti, ka var dzīvot "bezsniega vietā", bet, kad vien sagribas, līdz kārtīgam sniegam aizbraukt. Voldemāru bijām atstājuši mājās: izgulēties, emuāru rakstīt un vēl visu ko...

Patlaban ir otrdienas, 25.decembra vakars, bet vēl viss nav galā: jāsakrāj spēki un tad rīt dosimies mazā Ziemassvētku vizītē pie Gundara un Valdas, bet 27.decembra vakarā mēs ar Voldemāru dosimies uz NBA spēli Sietlā. Tad gan dažas dienas atpūtisimies no visādā veida svinēšanas. Un tad jau līdz vecgadam-jaungadam vairs nebūs tālu.

Nu jūs redzat, cik nopietni mēs ņemam svinēšanu, tālab nebrīnieties, ja ar emuāra ierakstiem mums ies kā ies. Bet bildēs šis tas būs, arī smuko sniega pastaigu sabildējām. Gaidiet! Un kārtīgi pasviniet paši arī, jo šogad Latvijā Ziemassvētki ir visnotaļ pieklājīgā garumā.

Pir(m)diena

Kā jau jūs, iespējams, zināt, pirmdien bija 24. decembris, un tā ir diena, kad daudzi miljoni cilvēku kā dāvanas saņēma visādas nelietojamas "finķikļuškas", jeb, īsāk sakot, Ziemassvētku vakars.
Jūs domājat, ka es tagad par mūsu Ziemassvētku vakaru rakstīšu, vai ne? Nerakstīšu.
Par Ziemassvētku vakaru būs cits raksts, kuru es, par laimi, nerakstīšu.
Es rakstīšu par to, ko mēs darījām PIRMS došanās uz svinību vietu/ām (kopā bija divas). Tā kā maniem vecākiem ir šķietami miega traucējumi, un viņi man arī nevēlas ļaut kārtīgi pagulēt, es tiku pamodināts ap desmitiem no rīta, un, kā vēlāk izrādījās, biju tik un tā nokavējis "koncerta tiešraidi" caur Skaipu.
Tad, ja jau es tiku pamodināts, kaut ko jau arī bija jādara, jo mums svētku norises vietā bija jāierodas tikai 17:30, un tad Ieva kādas pāris (jā, tieši divas!!) stundas meklēja, uz kurieni lai braucam. Kā piemērotāko atradām Sietlas Akvāriju, kas, starp citu, bija arī pa ceļam uz svinību vietu.
Aptuveni 13:00 mēs arī izbraucām no mājas, pēc stundas brauciena arī bijām klāt. Kopā pavadījām tur divas stundas, un ap četriem, kas arī ir slēgšanas laiks, arī devāmies ārā.
Vispār bija forši, bet zivju baigi daudz. Un nebija ne haizivju, ne citu peldošu slepkavu, kas bija mazs mīnuss.
Bildes tiks ieliktas galerijā vēl šogad, cerams.
Tas arī pagaidām viss, varbūt Ieva vai Andris uzrakstīs vēl vienu nelielu emuāru šovakar. Es gan uz to nepaļautos.