Mēs sapratām, ka ar šādu perspektīvu minivens ar 7 lieliem cilvēkiem tālā ceļā doties nevar. Kaut kas jādara. Bet kas svešā pilsētā naktī? Te mums noderēja Leldes un viņas drauga prātīgais ieteikums: tagad gulēt, bet nākamajā rītā doties uz auto izīrētājfirmas vietējo filiāli runāties. Labi, ka autiņu bijām paņēmuši lielā firmā. Nu jau drusku labākā prātā arī iemigām. Un mūsu kompānijas miegamicēm bija pat mazs labumiņš no tā: izpalika 6os plānotā izbraukšana. Tā vietā mēs ar Leldi, pārējos vēl guļam atstājot, 7.30 ieradāmies Enterprise vietējā birojā. No turienes mūs aizsūtīja uz viņu līgumservisiņu, kur riepu un bremžu meistars autiņu apskatīja, gandrīz spaini smilšu no tā apakšas izkratīja (dievs vien zina, kur iepriekšējais nomātājs bija braucis), nomainīja riepu, kurā bija iedūries krietns metāla gabals un optimistiski paziņoja, ka visu viņa spēkos esošo ir izdarījis un bremzes esot kārtībā. Ja kas vēl, lai dototies uz dīlera servisu...
Bet laiks iet! Pulkstenis jau tuvojās desmitiem un mums līdz Disnejlendai, kurā bijām plānojuši šo dienu pavadīt, 6 stundu brauciens... Abas ar Leldi prātīgi saskatījāmies un nospriedām, ka mēģināsim pabraukt un, ja nekas traks nebūs, tad dosimies ceļā. Mērfijs atkāpās, sasēdinājām nu jau nomodā esošos pārējos savā niķīgajā zelta gabaliņā un ar mazliet nemierīgu prātu devāmies ceļā. Lai jums nebūtu jāturpina baidīšanās (mēs gan visu laiku drusku tā kā satraukušies bijām), pateikšu uzreiz, ka visu izbraucām laimīgi, ja neskaita vēlāk uzradušos diezgan uzmācīgo peļu kori - dažādas čīkstošās plastmasas.
Lai nu kā ar tehniku, bet laiks gan mūs lutināja: visas dienas bija saulainas un kļuva aizvien siltāks. Pēdējā dienā Sanfrancisko gaisa temperatūra jau bija tuvu 20 grādiem. Jauki. Takoma gan mūs mājās sagaidīja ar miglu un nakts temperatūru ap nulli...
Kaut garš, brauciens bija skaists, jo braucām pa Amerikas "maizes klēti" - omulīgi apaļi un zaļi (nu jā, tur skaitās agrs pavasaris) pakalni ar milzīgiem govju, aitu un kazu ganāmpulkiem mijās ar augļu un vīnogu dārziem, dārzeņu un sazin kā vēl laukiem. Milzīgas platības, iespaidīgi. Te varēja saprast, kā viņi tās zemās pārtikas cenas dabū - viss pārdomāts, izrēķināts un lielos apjomos.
Ja rūpīgi ieskatās, šīs bildes augšējā kreisajā pusē var redzēt akveduktu - tas ir speciāli uzbūvēts betona kanāls, pa kuru lietus un kūstošā sniega ūdens no kalniem plūst caur zemnieku laukiem uz lielajām pilsētām. Pietiekot visiem. Redzējām daudz dažādu laistīšanas iekārtu, jo lauksaimniecībā jau bez ūdens neiztiek ne lopi ne augi. Interesanti bija redzēt, ka milzīgie lopu bari savu dzīvi vada tikai ārā - nekādu kūšu vai citu lielu slēgtu ēku nav, vietumis tikai nojumes dzirdināšanai vai kādai citai saimnieciskai vajadzībai. Arī tā izmaksas tiek būtiski samazinātas.
Bet tad jau bija klāt arī Losandželosa - viena no lielākajām pilsētām pasaulē. Šoreiz gan to apskatījām vien tik, cik pa auto logu pēcpusdienā vai visai pilsētai pa autostrādi cauri un pāri lēnām velkoties, jo autiņu bija daudz (par daudz). Te redzams viens no lielajiem tirdzniecības centriem. Jā, klientu pievilināšans nolūkā te izdomas netrūkst nevienam.
Vēl pusstundiņa brauciena un bijām klāt Disnejlendā (tā atrodas Anaheimā). Pulkstenis bija ap četriem pēcpusdienā, bet, tā kā parks ir atvērts līdz astoņiem, pirkām biļetes un devāmies iekšā. Un te nu atkal jāsaka līdzīgi, kā es reiz jau rakstīju emuārā: lasot manas un Taņas (otras Fulbraita stipendiātes) pierakstus, tā vien šķiet, ka katra esam citā Amerikā. Un arī par Disnejlendu tas pats: ja ir laiks un vēlēšanās, šī emuāra lapas labajā pusē varat atrast saiti uz Taņas emuāru un izlasīt cik ļoti viņai tur PATIKA!
Diemžēl mēs gan par sevi to nevaram sacīt. Protams, droši vien pie vainas bija arī nogurums, vēlā pēcpusdiena un vakarvakara- rīta nervozēšana auto dēļ, bet Disnejlendas kopējais iespaids nebija ne tuvu tik labs, kā par Disneja pasauli Orlando. Pirmā un būtiskākā lieta, par ko mēs uz disnejiešiem esam dusmīgi ir izsakāma jautājumā: kāda jēga parkam būt vaļā līdz astoņiem, ja lielākā daļa atrakciju tiek slēgtas jau ap pieciem? Bet biļetes tiek tirgotas par parasto cenu... Tā bija pirmā un lielākā vilšanās.
Pirmais ko darījām: ar tvaika vil-cieniņu apbraucām apkārt parkam - skaisti. Pēc tam gan jau pamazām sāka satumst un strauji kļuva vēss. Droši vien arī mūsu pārāk plānais apģērbs iespaidus nepadarīja pozitīvākus. Tā kā mūsu bariņš bija liels un ar 4 mobilajiem telefoniem, izlēmām sadalīties, lai katrs bariņš var skatīties to, kas vairāk tīk vai interesē.
Kas to zina, kā mums būtu paticis brauciens ar bildē redzamo kuģīti, bet to neizmēģinājām - gribējās vēl visu ko citu kaut cik pa gaismu apskatīt. Jā, arī tumsā daudzkas bija jauki izgaismots, bet tumsu atkal mūsu fotoaparāts nemīl. Un vispār jāatzīstas, ka no šī brauciena mūsu ģimenītei bilžu nav daudz. Ir arī attaisnojošs iemesls - Andris ir gan galvenais fotografētājs, gan bija arī galvenais šoferītis - visu un daudz nedēļas garumā nevar izturēt. Es esmu slinkāka fotografētāja (bet saņēmos un centos pa brīžam), Voldemārs šoreiz bija "citā frontē" - abi ar Lienu sirsnīgi bildēja visu kas kustas un nekustas ar Uģim nopirkto superfotoaparātu. Māsām būs daudz vairāk bilžu kā mums un Zane vēl arī filmēja... Tā ka mūsu "paplašinātās ģimenes" arhīvs par ceļojumu ir bagātīgs. Arī tāpēc mēs dikti neiespringām.
Kad abas ar mammu bukletiņā pētījām, kurp doties un kurp nē, viņa teica, ka, kā jau īstena siguldiete, gribot ar bobsleju braukt. Atrakcija saucās Materhorna bobslejs, bet patiesībā bija tipiski amerikāņu kalniņi, tikai pa kalnu stilā iekārtotu trasi. Tīri jauki - brīžam tā kā pa alām un tuneļiem, brīžam pa kalna ārpuses kraujām.
Pēc bobsleja mamma atzinās, ka nu atrakciju viņai pietiekot, tālāk tikai staigājām un skatījāmies visu ko. Pārējie paspēja vēl gan ar mašīnītēm pabrauktāties, gan vēl šo to. Piemēram, Andris pamanījās arī zemūdenes reisā doties - lai zivju vēderus no apakšas pētītu.Ja mums tika sacīts, ka Disnejlendā var nez cik dienas pavadīt, tad tas laikam gan neaatiecās uz vēsām tumšām pievakarēm - parka darba laiks vēl nebija cauri, kad beidzās mūsu vēlēšanās pa to tālāk dzīvoties. Apsildīšanās nolūkā izmetām kādus lokus pa veikaliņiem un kafejnīciņām (nu ir tie jauki!), bet uz māju vedamus mikimaušus neviens neiepirka - pietika ar acu pamielošanu. Tad sagaidījām Disneja personāžu parādi un devāmies uz autostāvvietu.
Sekoja aptuveni 4 stundu brauciens līdz rezervētajam Super 8 motelim dažas jūdzes aiz Lasvegasas. Kā jau tas pienākas tumsā, mūsu aizmugurējie brīžam snauda, brīžam visu ko spēlēja, brīžam vienkārši apcēlās vai pļāpāja... Bet skats, kas uz 20 jūdzes attālo Lasvegasu pavērās no kalniem bija lielisks! Arī braukšana cauri visai pilsētai tumsā bija brīnišķīga, jo viesnīcas ir ne vien interesantās formās, bet arī lieliski izgaismotas. Taču - par Lasvegasu būs nākamais stāsts. Ap vieniem naktī bijām klāt un sakritām mīkstajās gultās.
3 komentāri:
Nākošo, lūdzu uz mazliet priecīgākas nots! Un labi drīz, ja?
Tā kā mūsu emuārā sāk nāk mēstuļkomentāri, tos mēs dzēšam ārā, tiklīdz pamanām - lai arī kāds no jums neko ļaunu nedomādams tos neatver un nepiesārņo savu datoru. Tas tā - zināšanai.
Ierakstīt komentāru