ceturtdiena, 2008. gada 21. februāris

Sēžamtrešdiena

Nu jau esam kaut cik atkopušies un varam sākt domas, iespaidus un bildes kārtot. Pamazām nodosim tos arī lasītāju vērtējumam - brauciena dienu secībā.

Tā kā pat visoptimistis-
kākā ceļa plānošana rādīja 12 brauciena stundas līdz Sanfrancisko (neskaitot dažādu šķidrumu uzņemšanu un atbrīvošanos no tiem), trešdiena mums visiem sākās agri - ar celšanos četros un izbraukšanu puspiecos no rīta. Visi draudzīgi sarūmējāmies tieši mūsu izmēra minivenā (7 vietas), mantas aizmugurē, dzeramais ūdens zem sēdekļiem un devāmies ceļā.

Lielā šoseja bija jauki pabrīva, bet ne tukša - Amerika mostas agri. Braucām, braucām, braucām, aizmugurējie gan gulēja, gan "kuģus lādēja" un "ģeogrāfus" spēlēja - kaut kā jau tās stundas jāīsina...

Galamērķi - Sanfrancisko - bijām plānojuši sasniegt ap astoņiem vakarā, taču, kad Lelde piedāvāja mums izmest nelielu līkumiņu un mazliet paskatīties saglabāto (atjaunoto) zeltraču pilsētiņas gabaliņu netālajā Sakramento, ar prieku piekritām. Kaut jau sāka krēslot, bija skaisti, bet vislielāko mūsu sajūsmu izpelnījās gandrīz autentiskās koka ietves visā šajā senlaicīgajā pilsētiņā! Labi nofotografēt gan neizdevās - centieties paši iztēloties.

Vissaldāko vietu gan nevarējām nenobildēt - superīgo pašapkalpo-
šanās konfekšu veikaliņu kaut mazliet varat apskatīt. Bildē gan neiekļuva "iepirkumu groziņi" - sarkani, no koka skaliem veidoti pusspaiņa lielumā. Ideja vienkārša: visām konfektēm cena vienāda, ej pats pa veikalu, ieber ko un cik gribi (un spainīša lielums mudina gribēt daudz), pie izejas viss tiek nosvērts un jāsamaksā. Mēs visi gan turējāmies kā vīri un neko (!) nenopirkām. Tiesa gan, savu lomu nospēlēja kādu dienu iepriekš apmeklētais Takomas konfekšu firmas veikals - tajā veikto saldo pirkumu bildīte jau bija emuārā.

Patlaban Sakramento ir "nesezona" un tālab darbdienas pievakarē cilvēku nebija daudz, bet Lelde stāstīja, ka vasarā te adatai neesot kur nokrist: cilvēki bauda gan zeltraču laika šarmu, gan veikalojas un krodziņojas - iespēju pietiek. Vienā tās malā ir arī darba kārtībā esošs tvaika dzelzceļš un bildē redzamais kuģis. Būtu jau bijis interesanti pavizināties, taču... (nākamreiz).

Arī Kalifornijas štats turpina rietumpuses "tradīciju", ka galvaspilsēta nav ne štata lielākā, ne slavenākā pilsēta. Tā ir Sakramento un te dzīvojot arī gubernators - terminators Arnolds Švarcenegers. Viņu gan nesatikām un no pilsētas mūsdienīgās daļas arī šoreiz neko daudz neredzējām, vien jauko "piramīdu", skats uz kuru pavērās no kuģa piestātnes. Nebija, laika - nogurums un miegs dzina uz Sanfrancisko.

Bija jau pavisam tumšs, kad iebraucām pilsētā. Kā redzams kartē, tā atrodas uz pussalas un "ir tik liela, cik ir, tālab viena no dārgākajām pilsētām pasaulē" - tā mums paskaidroja Lelde, kura tur dzīvo jau gadus astoņus. Bet arī te vēl pa taisno gultā netikām: Lelde mūs iekārdināja ar iespēju paskatīties uz pilsētu no augšas. Piekritām un tas bija lieliski. Mūsu fotoaparāta īpatnību dēļ, gan bilžu nebūs, bet brauciens un skats no abām lieliskajām skatu vietām: Tvīnpīkas un Dārgumu salas bija labs. Vējš gan bija mežonīgs, bet toties nebija Sanfrancisko tik tipiskās miglas. Tā esot liela veiksme.

Un tad jau bijām klāt Leldes dzīvoklītī, kurš bija pārvērsts par "masu guļamistabu". Ātri sakritām uz matračiem, dīvāniem un visa, kas nebija dikti ass vai kantains. No rīta izrādījās, ka ne viens vien nebija pat pagrozījies. Taisnības labad gan jāpiemetina, ka 4 varonīgākie mūsu pulciņa pārstāvji paspēja vēl arī līkumiņu pa pilsētu ar kājām un caur meksikāņu ēstuvi izmest pirms iemigšanas. Esot bijis labi.

1 komentārs:

pinguna teica...

Jā, tas nu gan man nav saprotams, kā var staigāt pa saldumu veikalu un neko nenopirkt!!!!!!!!!!!!!!!
Tiešām jābrīnās!