Iepirkšanās nianses Amerikas gaumē

Jau iepriekš esmu šo to par iepirkšanos rakstījusi, bet jāatzīstas, ka arī šajā jomā "atklājumi" nāk pamazām un dažādi. Šoreiz uzraksīšu par dažām lietām, kas man nebija zināmas pirms ierašanās Amerikā.

Ja preces cena patīk, pērc! Apmēram tā jau ir, vienīgais, kas var pabojāt garastāvokli pirmajā laikā ir fakts, ka tirdzniecības nodoklis (mūsu štatā 8,8%, dažām preču grupām gan netiek piemērots) tiks pieskaitīts čeka beigās. Tātad - summa praktiski vienmēr būs lielāka nekā plānots. Bet nu jau esam pieraduši.

Dīvaina lieta ir pārtikas termiņi. Ja Latvijā ir skaidri rakstīts: izlietot līdz un mēs saprotam, ka tas uz patērētāju attiecas, tad šeit raksta: ieteicams pārdot līdz... Un tajā brīdī produkts vēl nebūt nav "beigts". Kad liktenīgais termiņš tuvojas, šīs preces mēdz būt nopērkamas par fantastiski zemām cenām. Kāds īsti ir ražotāja "pa virsu uzrēķinātais" termiņš, kurā prece vēl ir derīga, nezinām, bet šad un tad šī tipa supercenas izmantojam.

Cik esmu pamanījusi, praktiski visās man zināmajās ģimenēs aktīvi tiek izmantoti kuponi. Visi sevi cienošie veikalu tīkli ik nedēļu izdod bezmaksas avīzīti (ir arī internetā), kas informē par jaunām precēm, atlaidēm un papildus tajā ir vēl arī izgriežami kuponi, kas atsevišķām precēm neticamas cenas nodrošina (parasti nav saistīts ar glabāšanas termiņa beigām). Tie tad nu tiek izgriezti, makā noglabāti un attiecīgajā veikalā izlietoti. Mēs arī tos labprāt izmantojam. Parasti kuponi ir spēkā 1 nedēļu, reizēm arī tikai dažas dienas, bet tad tas ir norādīts. Mēs šādā veidā arī dažādus produktus iepazīstam, jo - kā gan lai izvēlas, kuru no ... markām pirkt? Tad nu nomēģinām to, kam ir atlaides.

Līdzīgi kā Latvijā ir Maximas pircēja karte, tādas lielajiem veikaliem ir arī te. Man ir kādu 4 veikalu kartes. Priekš kam tās? Te nu atkal: cik kuram tīklam izdomas un iespēju. Visvērtīgākā priekš mums ir Fred Meyer karte, jo tā ne vien dod atlaides noteiktiem pirkumiem (preces cena ir uz speciālas cenu zīmes norādīta priekš karšu īpašniekiem), bet arī 10 centu atlaidi katram degvielas galonam viņu benzīntankos, kuri turpat pie veikala atrodas. Ērti un lēti.

Nesen lasīju, ka pircējiem, kas atlaides aktīvi izmanto te ir pat speciāls nosaukums: ķiršu lasītāji (cherry pickers). Protams, mūsu, taupīgo latviešu ģimenīte, pie šiem pieder pilnībā: lielajos padārgajos veikalos mēs pērkam vai nu tās dažas preces, ko nekur citur nevar atrast vai - tās, kurām ir labās kupona vai pircēja karšu atlaides. Un ir tik patīkami čekā redzēt, ka atlaides pirkuma summu teju uz pusi samazinājušas! Mans līdzšinējais rekords ir 52%.

Šo pircēja karšu iegūšana ir tik vienkārša (tikai 1 anketa jāaizpilda), ka man jau likās, ka uz šiem veikaliem tikai karšu īpašnieki iet un atlaides izmanto, bet izrādās, ka tā nav vis. Ja pie kases rindā jāpastāv, tad redzu, ka ne vairāk kā pusei pircēju ir kartes, pārējos laikam cenas arī tāpat apmierina. Lasīju kāda pētījuma rezultātus, kur bija rakstīts, ka ķiršu lasītāji esot ne vairāk kā 1,6% pircēju. Var jau būt, bet praktiski visi, ko es te pazīstu arī tīri labi iekļaujas šajā kategorijā. Censties ietaupīt naudu Amerikā nav negods.

Par rindās stāvēšanu. Nezinu, kāds Latvijā patlaban ir stāvoklis ar rindām pie kases lielveikalos, bet arī šeit tās mēdz būt (cilvēki 3 priekšā, bet rati vai līdz griestiem piekrauti...). Ļoti patīkams risinājums ir pašapkalpošanās "kases" - kur pircējs pats noskanē savus pirkumus un ar karti samaksā. Esam iemācījušies un labprāt izmantojam, jo tur rindu nav nekad. Parasti ir 4-10 pašapkalpošanās termināli. Lai pircējs sekmīgi tiktu galā, ir lielais skārienjūtīgais ekrāns, ar kuru darboties un uz kura komandas uzrakstītas, tās dublē arī "balss", kas saka, kas jādara. Un vēl, uz visu pašapkalpošanās saliņu ir 1 vai 2 darbinieki, kas gatavi nākt palīgā, ja kas ne tā (piem., lielākām precēm magnētisko aizsargu dabūt nost...). Mums patīk.

Protams, ir arī specifiski veikali, piemēram Cash&Carry, kur ar kartēm gan var maksāt, bet jāņem viss preces iepakojums, Costco, kur tikai biedri (samaksā 50 vai 100 dolārus gadā un kļūsti par biedru) var iepirkties, gan jau vēl kaut kas, ko mēs vēl nezinām.

Kopējā labā ziņa: praktiski visur var maksāt ar kartēm. Daļa benzīntanku automātu gan nemīl ārzemju kartes, tad jāiet pie kases maksāt, bet veikalos mums problēmu nav bijis. Vienīgā vajadzība pēc skaidrās naudas ir tā pati kas Latvijā: Voldemāra kabatas nauda ēšanai skolā. Ja Latvijā mani bankā brīdināja, ka vajag ņemt Visa karti, jo Master te nedarbojoties, tad, kā par spīti, šejienes Key banka man tieši Master karti izgatavoja. Un problēmu nekādu.

Interesanta un ērta lieta: skaidro naudu var izņemt praktiski jebkurā lielveikalā pie kases. Kad esi iepircies, pirms PIN koda ievadīšanas aparāts pajautā, vai nevēlies skaidru naudu. Ja vēlies, norādi tik summu - tā čekā tiks iedrukāta un kasieris izsniegs. Arī ērti. Kaut gan arī bankomātu te netrūkst un laba daļa ir "piebraucamie", kur pat no autiņa nav ārā jākāpj, lai naudu izņemtu. Esam arī tos izmēģinājuši.

Bet visdīvainākā sistēma ir ar lielajiem un tehnikas pirkumiem. Veikalā preces cena nereti ir pilnīgi mistiski uzrakstīta: cena, tad "instant savings" un vēl "mail-in savings" un tad ārkārtīgi jauki maza cena (pie kuras gan vēl tirdzniecības nodokli nāksies pieskaitīt). Visu sapratāt? Jā, iepirkšanās ir smags darbs, ja cilvēks grib naudu skaitīt. Pamēģināšu šo tagad cilvēku valodā paskaidrot, jo beidzot esam sapratuši.

Un tātad: par pamata cenu (plus tirdzn.nodoklis) preci nopirkt nav nekāda māksla. Ja ir "parastās" atlaides, tad arī vienkārši patīkami: cena par tik procentiem samazināta + tirdzn.nodoklis. Bet visīpatnējākās ir tās "mail-in" atlaides. Mēs ar tām saskārāmies gan datoru pērkot, gan vēl šur tur. Tātad - redzu skaisto pēc visām atlaidēm samazināto cenu. Pērku preci, bet čekā ir lielāka cena!!! Jā, jā, laipni paskaidro pārdevējs: jums jāieliek čeks aploksnītē, jāaizsūta uz norādīto adresi (45 centi pasta izdevumiem) un tad jūs 4-8 nedēļu laikā saņemsiet norādīto "mail-in" summu atpakaļ. Kādā veidā? Ar čeku.

Baigā ķēpa, nodomās normālais pircējs. Jā ir, un tā tas arī domāts: lai tevi piesaistītu ar apsolīto mazo cenu, bet tev negribētos ķēpāties, tu čeku tomēr neaizsūtītu un naudiņa paliktu firmai. Tā teikt, pats vainīgs. Bet mēs nepadevāmies, jo datoram šī atlaide bija 150 dolāru. Ir vērts paķēpāties, tā nospriedām. Nu ko, čeku aploksnē, adresi virsū un nosūtījām. Pagāja kādas nedēļas piecas, kad atnāk vēstule. Domāju, čeks būs, bet nekā. Mans pieprasījums nevarot tikt izpildīts, jo ... (kas tur neesot bijis. Bet es taču visu prasīto izdarīju, ar pirkstu pa čeka tekstu vilkdama!). Ja kas, es varot viņiem zvanīt.

Nu ko, 150 dolāri ir nauda, piezvanīju arī. Ak jā, vajagot oriģinālo svītrkodu no preces kastes izgriezt un viņiem aizsūtīt, tad būšot. Jūtat uz ko velk! Laimīgā kārtā es datora kasti nez kāpēc nebiju izmetusi. Tiesa gan, šādu pat (dažu dolāru vērtu) "peles atlaidi" es pazaudēju, jo tās mazo plastikāta paciņu tomēr biju izmetusi... Nu ko, vēl 45 centi un aizsūtu. Paiet vēl nedēļas 3 un es atkal saņemu atteikumu. Kaut kas mistisks sarakstīts, bet, par laimi, ir arī telefona numurs. Zvanu. Ā, viņiem neesot mana adrese īsti skaidra bijusi, uz kuru čeku sūtīt. Pa telefonu noprecizējam: viss ir bijis pareizi! Kas man tagad jāsūta? - jautāju. Nekas - mani nomierina telefonbalss, pēc 3 nedēļām čeks būšot klāt. Šī, tātad, bija pēdējā pircēja izturības pārbaude.

Kā tas beidzās? Ja jau pircējs ir šitik izturīgs, tad viņš naudiņu tiešām arī saņem: mēs datoru nopirkām 8.septembrī un novembra pēdējos datumos es saņēmu naudu. Līdzīgi izcīnījāmies ar vēl vairākām līdzīgajām atlaidēm un 5 blu-ray diskiem ar labām filmām, kas Voldinjam par Playstatin3 pirkumu apsolīti (diskus vēl gaidām). Sākumā jau domāju, ka es esmu muļķe: nemāku izlasīt, kas no manis tiek prasīts, bet nu jau esmu noskaidrojusi, ka tāda ir taktika: ne par ko ar pirmo reizi naudu vai papildpreci nedot, censties nokausēt pircēju, lai tak šis padodas un liekas mierā. Skarbi. Bet tā jau ir pircēja izvēle: iesaistīties šajā spēlītē vai nē.

Nu jau pietiks, laipni aicināti iepirkties Amerikā!