trešdiena, 2008. gada 25. jūnijs
Apskatīsimies Turciju?
Jūnija sākumā biju komandējumā Turcijā - uz zinātnisko konferenci. Protams, nenoturējos arī nepabildējusi. Ja ir interese - bildes ar nelieliem komentāriem var apskatīt manā wiki - klikšķiniet saiti.
trešdiena, 2008. gada 21. maijs
Noni - nākotnes produkts veselībai!

Kas ir NONI? NONI ir viens no daudzajiem krūmauga Morinda citrifolia nosaukumiem, ko lieto Polinēzijas (Polinēzija – Klusā okeāna salu grupa, kas ģeogrāfiski aprakstāma kā trijstūris, kura stūros atrodas Havaju salas, Jaunzēlande un Lieldienu salas) iedzīvotāji. Pateicoties spēcīgai sakņu sistēmai, šis augs dažreiz sasniedz koka izmērus. Par auga Morinda citrifolia dzimteni tiek uzskatīta Polinēzija. Pēdējā laikā šo augu sāk izplatīties arī citur pasaulē.

Tahitian Noni Sulas dzērienā ir 89% NONI sulas un 11% melleņu un vīnogu sulas maisījuma - lai uzlabotu garšas īpašības (ir iespējams saņemt apliecinošus dokumentus). Šodien NONI sulas izstrādājumus gatavo un tirgo arī citas firmas. Iegādājoties NONI sulas izstrādājumus ir svarīgi iegūt pārliecinošus pierādījumus cik procentu NONI sulas ir šajā produktā. Amerikā (tagad arī Latvijā) tiek tirgotas NONI sulas versijas, uz kura etiķetes rakstīts "Noni sula", bet rūpīgāk izpētot etiķeti var atrast vai no norādi, ka tā sastāvā ir 30% vai vēl mazāk NONI sulas. Latvijā pārdošanā mēdz būt ražojumi, kuros ir uzrādīts 100% vai tam tuvs NONI sulas sastāvs, bet laboratorijas mērījumi to nav apstiprinājuši, un nekādu dokumentu par šī izstrādājuma sertifikāciju vai reģistāciju nav.
Cilvēki mīl NONI sulu. Gan pasaules slavenības, gan zināmi sportisti un vienkārši cilvēki, kam rūp sava veselība ļoti augstu vērtē NONI sulu. Viņi to pamēģina un sāk lietot tādēļ, ka tā patiešām darbojas.
„Es sāku dzert NONI sulu un pēc dažām nedēļām novēroju, ka mana izturība kļuva labāka un manas spējas labi spēlēt basketbolu ceturtās ceturtdaļas beigās bija uzlabojušās. Esmu priecīgs, ka to pamēģināju! Tagad tā ir svarīga daļa manā treniņu režīmā.”
Chauncey Billups, Detroitas Pistons (NBA) saspēles vadītājs, 2006. gada NBA All-Star spēlētājs un 2004. gada NBA Finālu vērtīgākais spēlētājs
„NONI sula ir mans veselības un skaistuma noslēpums. Esmu šo sulu dzērusi kopš man bija 14, un kad man priekšā ir gara diena šī sula ir tā lieta, bez kuras es nevaru dzīvot.”
Miranda Kerr, austrāliešu supermodele

Evi Sachenbacher, 2002. un 2006. gada Olimpisko spēļu medaļniece distanču slēpošanā.

Dzert NONI sulu var jebkurā diennakts laikā - tikai pieejiet pie ledusskapja un iedzeriet malku. Tai nav nekādas negatīvas iedarbības un to droši var lietot kopā ar medikamentiem. Sulas lietošana jebkādos daudzumos ir pilnīgi nekaitīga un neveido nekādu atkarību. NONI nav zāles, kas paredzētas slimību ārstēšanai bet gan lielisks dabisks produkts kas uzlabo un nodrošina ilgstošu veselību!
Pieaugušam cilvēkam ieteicamā deva ir 30 - 90 ml sulas dienā aptuveni 15 minūtes pirms brokastīm vai vakariņām. Organisma profilaksei pietiek ar 30 ml Tahitian Noni Sulas dienā, bet ja lietotāja vecums pārsniedz 40 gadus, katru dienu būtu jāizdzer vairāk - līdz 60 ml sulas. Ja lietotāja organisma funkciju darbībās ir traucējumi, ieteicams lietot 90 ml dienā vai lielāku daudzumu Tahiti Noni Sulas. Regulāra NONI sulas lietošana jūtami uzlabos pašsajūtu un paaugstinās Jūsu enerģiju jau pēc dažām dienām, bet manāmi veselības stāvokļa uzlabojumi būs jūtami pēc vairāku mēnešu NONI sulas lietošanas. Piemēram, holesterīna līmeņa normalizēšanai organismā, ir ieteicams izdzert 80 - 120 ml sulas katru dienu. Uzlabojumi būs jūtami pēc 1 - 3 mēnešiem.

1) no Tahitian Noni International reģistrēta lietotāja vai konsultanta
2) katrs pats var reģistrēties Tahitian Noni International, iegādāties sulu tieši no vairumbāzes Vācijā un saņemt sulu mājās, kur to piegādās kurjerpasta kompānija UPS piecu darba dienu laikā.
Parasti cilvēki vispirms vēlas sulu nogaršot un paši pārliecināties par tās pozitīvo iedarbību, tālab dažas pirmās pudeles iegādājas no konsultantiem, bet pēc tam izvēlas tik ērto reģistrāciju un sulu pašu lietošanai iegādājas paši - kad un cik nepieciešams.
Ja rodas papildu jautājumi par NONI vai par Tahitian Noni Sulas iegādāšanās iespējām, droši jautājiet mums, izmantojot sekojošos sazināšanās līdzekļus:
Ieva Kalve tālr. 29462627 vai elektroniski - kieva@apollo.lv
vai
Andris Kalve tālr. 26410105 vai andrisk@mail.deac.lv
Paskaidrosim un palīdzēsim ar prieku, jo paši par NONI vērtīgumu esam pārliecinājušies un no sirds varam to ieteikt ikvienam.
sestdiena, 2008. gada 3. maijs
Ko tālāk ar emuāru?
Ir jau jocīgi - gan mēs bijām pieraduši pie emuāra rakstīšanas un skatījumu skaita apskatīšanas, gan joprojām redzu, ka kāds emuāru ver vaļā un skatās - laikam taču cerībā, vēl ko jaunu ieraudzīt...
Bet - no Amerikas mēs esam atgriezušies un patlaban pāri galvai visādās saimnieciskās rūpēs iekšā, ikdienas darbi arī gāžas virsū ar joni... Paši jūtat - izskatās, ka šis stāsts nu ir beidzies.
Jā, arī pašiem šķiet, ka uzrakstītais un sabildētais ir vērtīgs, tālab mazliet domājam par to, kā to saglabāt ērtā un loģiskā veidā. Jo, kā jau jūs to zināt, šādā formā - kad pēdējais ieraksts ir redzams kā pirmais, ērti ir tikai regulāriem lasītājiem, kas grib zināt jaunumus. Bet to laikam šajā emuārā vairs nebūs. :(
Vai vajag grāmatu papīra formā? Būtu jau skaisti, bet - krāsainas bildes maksā dārgi un grāmatas cena būtu latu desmitos mērāma. Jūs pirktu? Es - nē! Patlaban palēnām apsveram "elektroniskās grāmatas" vai kā līdzīga iespēju - kad "pareizā secībā" un ērtāk pārskatāmā versijā varētu visu sakārtot. Bet - neviens no mūsu ģimenes nav izcils šīs jomas speciālists un pārzinātājs - esam tikai "datorlietotāji parastie". Varbūt kāds no jums var palīdzēt ar padomu vai ideju? Mēs būtu ļoti priecīgi. Savas idejas varat rakstīt komentāros, bet labāk jau man uz e-pastu: kieva@apollo.lv
Tagad laikam jāsaka "Atā!". Dodiet ziņu par saviem emuāriem - labprāt palasīsim.




ceturtdiena, 2008. gada 1. maijs
Esam Latvijā!
Kad pirmdienas vakarā dzīvokli Parklandē bijām izkravājuši tukšu un devāmies no tā projām, Voldemārs teica visprecīzākos vārdus: būtu lieliski, ja tagad mēs dotos pa taisno uz lidmašīnu. Kas beidzies, tas beidzies.
Bet tā gluži mums nesanāca. Izmantojām Lijas un Alfa laipno atļauju pārnakšņot pie viņiem. Man lidmašīna bija 7.30 otrdienas rītā, Andrim ar Voldemāru - ap septiņiem vakarā. Visgarākā diena visā mūsu Amerikas laikā - tā viņi sacīja, jo darīt vairs īsti nav ko, jābumbulē.
Bet vispār jau Mērfijs dikti negribēja mūs laist projām. Vispirms viņš gribēja, lai es nokavēju lidmašīnu. Es to, savukārt, negribēju. Bet izpaudās tas tā: vakarā abi ar Andri sarunājām, ka uz lidostu dosimies ļoti laicīgi, celsimies piecos, izbrauksim pussešos, pirms sešiem būsim tur, tad man līdz pusastoņiem laika būs gana.
Cilvēks domā, Mērfijs dara. No rīta jau labu laiciņu grozījos pa gultu, bet turējos kā vīrs un necēlos pirms modinātāja zvana (piecos). Uzcēlāmies, pagrozījāmies un tad es ieskatījos savā rokas pulkstenī. Tas rādīja SEŠI!!! Metāmies lejā, kur saimniekiem ir pulksteņi. Jā, tie visi to pašu rādīja. Nez kādā veidā mūsu uzticamais modinātājpulkstenis pēkšņi bija precīzi stundu vēlāks. Nesaprotam vēl tagad.
Bet domāt jau nebija laika! Trijās minūtēs bijām pilnībā apģērbušies un autiņā iekšā (labi, ka somas jau bija saliktas pie durvīm). Auļiem uz lidostu, tur stāvvietas pilnas, kamēr atradām vietu... (nez, kur šie visi lidoja otrdienas rītā). Ap pusseptiņiem bijām klāt. Ņēmu talkā visu iespējamo bezkaunību (bet izmisums arī bija) un sagrābu aiz rokas vienu no darbiniecēm, kas gāja garām, izstāstīju, ka nevaru stāvēt reģistrācijas rindu... Viņa bija atsaucīga. Bet toties tehnika gan negāja: vispirms kaut kas iestrēga, tad uzkārās, tad... beigu beigās tomēr paspējām visu piereģistrēt un viņa mani mierināja, ka nu jau vairs ne bez manis, ne bez somām lidmašīna ceļā nedosies. Tā arī bija - Mērfijs no manis bija atkāpies.
Atlidoju normāli - divas reizes pārsēžoties: Vašingtonā (jā, šoreiz "īstajā" Vašingtonā - valsts galvaspilsētā) - mūsu štata vārda māsā un Frankfurtē. Katrā lidostā bija 2 stundas laika - pietiekami, lai kājas izlocītu, bet lai nebūtu mokošas gaidīšanas. Eduards atbrauca man pakaļ, aizvedām mantas uz māju, bet tad gan viņam bija jādodas savā dzīvē un es pati ar Liānu devos pakaļ Andrim un Voldemāram uz lidostu.
Jāsaka, Rīgas braukšanas stils jau bija piemirsies, pēc Vašingtona štata pieklājīgajiem šoferīšiem. Kad redzēju, ka vēl joprojām uz gājēju pārejas autiņi burtiski pa kurpju pirkstgaliem nesas pāri, gandrīz auksti palika: es kā gājēja arī esmu Amerikas laikā "izlaidusies", būs jāuzmanās. Protams, arī braukšana ar manuālo ātrumu pārslēgšanu sākumā bija neierasta. Jauka ērtība tas automāts...
Kad nu Andris un Voldemārs bija klāt, izrādījās, ka centīgais pasu pārbaudītājs pirms lielās izģērbšanās (drošības) procedūras, ir pamanījis, ka viņu Amerikas vīza beigusies 24.aprīlī un nav gribējis laist no valsts ārā. Vispār jau interesants domu gājiens: ja neesi izbraucis tad, nelaidīsim arī tagad...
Ātri paķēru savu pasi: tas pats – arī mana vīza 24.aprīlī beigusies. Bet tam gan neviens uzmanību nepievērsa. Jā, arī ierēdņi ir visādi. Būs vēstniecībā jāuzjautā, kas tur bija ar tiem datumiem, paši nebijām ieskatījušies. Jo vēstniecība man pirka biļetes uz 29.aprīli...
Patlaban mūsu dzīvoklis vairāk atgādina kara lauku, nekā omulīgu ligzdiņu. Eduardam uz savu dzīvokli pārvācoties, šis un tas vēl palicis "pusceļā", tagad vēl klāt mūsu mantu kalni. Rokas lāga neceļas krāmēties... Bet nav jau citas izejas, un - priekš tam tad mums garās Latvijas maija brīvdienas - lai aklimatizētos un savestu dzīvokli kārtībā.
Tiesa gan, mēs ar Andri jau izdomājām, kā no mājas kārtošanas vismaz uz brīdi izsprukt: aizbrauksim uz Magnētu - sen nav skriets orientiņš. Pēc tam? Tad jau redzēs...
Bet tā gluži mums nesanāca. Izmantojām Lijas un Alfa laipno atļauju pārnakšņot pie viņiem. Man lidmašīna bija 7.30 otrdienas rītā, Andrim ar Voldemāru - ap septiņiem vakarā. Visgarākā diena visā mūsu Amerikas laikā - tā viņi sacīja, jo darīt vairs īsti nav ko, jābumbulē.
Bet vispār jau Mērfijs dikti negribēja mūs laist projām. Vispirms viņš gribēja, lai es nokavēju lidmašīnu. Es to, savukārt, negribēju. Bet izpaudās tas tā: vakarā abi ar Andri sarunājām, ka uz lidostu dosimies ļoti laicīgi, celsimies piecos, izbrauksim pussešos, pirms sešiem būsim tur, tad man līdz pusastoņiem laika būs gana.
Cilvēks domā, Mērfijs dara. No rīta jau labu laiciņu grozījos pa gultu, bet turējos kā vīrs un necēlos pirms modinātāja zvana (piecos). Uzcēlāmies, pagrozījāmies un tad es ieskatījos savā rokas pulkstenī. Tas rādīja SEŠI!!! Metāmies lejā, kur saimniekiem ir pulksteņi. Jā, tie visi to pašu rādīja. Nez kādā veidā mūsu uzticamais modinātājpulkstenis pēkšņi bija precīzi stundu vēlāks. Nesaprotam vēl tagad.


Jāsaka, Rīgas braukšanas stils jau bija piemirsies, pēc Vašingtona štata pieklājīgajiem šoferīšiem. Kad redzēju, ka vēl joprojām uz gājēju pārejas autiņi burtiski pa kurpju pirkstgaliem nesas pāri, gandrīz auksti palika: es kā gājēja arī esmu Amerikas laikā "izlaidusies", būs jāuzmanās. Protams, arī braukšana ar manuālo ātrumu pārslēgšanu sākumā bija neierasta. Jauka ērtība tas automāts...
Kad nu Andris un Voldemārs bija klāt, izrādījās, ka centīgais pasu pārbaudītājs pirms lielās izģērbšanās (drošības) procedūras, ir pamanījis, ka viņu Amerikas vīza beigusies 24.aprīlī un nav gribējis laist no valsts ārā. Vispār jau interesants domu gājiens: ja neesi izbraucis tad, nelaidīsim arī tagad...

Patlaban mūsu dzīvoklis vairāk atgādina kara lauku, nekā omulīgu ligzdiņu. Eduardam uz savu dzīvokli pārvācoties, šis un tas vēl palicis "pusceļā", tagad vēl klāt mūsu mantu kalni. Rokas lāga neceļas krāmēties... Bet nav jau citas izejas, un - priekš tam tad mums garās Latvijas maija brīvdienas - lai aklimatizētos un savestu dzīvokli kārtībā.
Tiesa gan, mēs ar Andri jau izdomājām, kā no mājas kārtošanas vismaz uz brīdi izsprukt: aizbrauksim uz Magnētu - sen nav skriets orientiņš. Pēc tam? Tad jau redzēs...
svētdiena, 2008. gada 27. aprīlis
... un atpeldēja lielais zaļais bleķa rododendrs...





















veidīgās attīstības laikā. Uzbūvē sliedes mežainā apvidū, atbrauc apmēram attēlā redzamais meža cirtēju vilciens. Turpat vagonos viņi dzīvo, turpat ir darbnīcas. Kad apkārtējie koki izcirsti, sliedes tiek būvētas uz nākamo vietu...
Klikšķinot te, nokļūsiet "vecās Amerikas" galerijā, kur jūs gaida 25 bildes. Bet nu jau gan pietiks, mums jādodas svētdienas darbos un ne-darbos. Kad būs laiks, atkal uzrakstīsim, bet visticamāk - jau no Latvijas.
sestdiena, 2008. gada 26. aprīlis
Atprasīšanās un pēdējās nedēļas pārskats


jusies - dikti miglainas tās bildes sanākušas, vien dažas labākas. Vienu te ieliekam, kaut kad vēlāk droši vien taps "Voldemāra skolas galerija", bet visticamāk tas būs jau Latvijā, kad būsim elpu atvilkuši un attapušies.




Vēl mums dažas tikšanās no "cerīgo atvadu" sērijas ir priekšā un tad jau trakā pirmdiena būs klāt ar kravāšanos un pārvākšanos. Plānojam, ka nakti uz otrdienu pārgulēsim pie Alfa un Lijas (tāpat kā pirmo). Mana lidmašina ir otrdienas rītā pusastoņos, Andrim ar Voldemāru - pēcpusdienā. Latvijā ielidosim trešdien: es ap pusdienas laiku, vīrieši - pēcpusdienā.

piektdiena, 2008. gada 25. aprīlis
Fukķiki un žimmanūžas


To, ka Boeingi "dzimst" mūspusē, jau minēju. Bet mēs tikām čammājāmies, kamēr nupat beidzot sapratām, ka, ja trešdien (Voldemāram īsā diena) uz kādu no svarīgajām apskates vietām neaizdosimies, tad tuvumā lidmašīnas redzējuši nebūsim... Visādīgu lidošanas muzeju un līdzīgu vietu te ir daudz - konkurence. Ej nu izvēlies, kuru skatīties. Pie tam - līdz visiem stundas brauciens vai vairāk.
Droši varu sacīt, ka redzētais pārspēja gaidīto. Sliktā ziņa priekš jums ir tā, ka rūpnīcā fotografēt nedrīkstēja, tālab tie skati paliek tikai mūsu atmiņās. Jūs te redzat skatu no muzeja (galerijas) uz rūpnīcu. Mūs turp veda ar autobusu un kopumā "ekskursija" aizņēma pusotru stundu.
Iesākumam fakts, ka "tilpuma ziņā" tā esot pasaulē lielākā rūpnīca. Perimetrs - 2,2 jūdzes (ap 4 km), ēka ir taisnstūraina un "īsākajā virzienā" to pa apakšu šķērso kādi 4 "ejamie tuneļi", kuru garums ir 0,5 kilometri! Pa diviem no tiem mēs arī pagājāmies. Tad ar liftu tikām uzvesti rūpnīcas 3.stāvā - tuvu griestiem, kur no speciāliem šādai vajadzībai ierīkotiem balkoniem varējām vērot kā top lidmašīnas. Redzējām gan kā no atsevišķiem gabaliem pamazām liek kopā vienkārši lielo 747, milzonīgo 777 un pat to, kā vēl nav - Dreamliner 787.



Gide mums sacīja, ka no visa tā, kas redzams Amerikas debesīs, 80% esot Boeinga ražojumi: no lidmašinām un helikopteriem civilām vajadzībām, līdz militāristiem un kosmosam domātajiem ražojumiem. Visas šī stāsta sākuma bildītes, protams, arī ir Boeinga ražojumi. Un tas arī saprotams, jo pēdējo gadu desmitu laikā viņi ir nopirkuši vai visus Amerikas lidlīdzekļu ražotājus. Pasaules mērogā Boeingam pretī stāties var tikai Airbus, nu un par lielajiem pasūtījumiem tad arī noris viņu divcīņa - ar mainīgām sekmēm. Patlaban mūspuses lielākais skandāls ir, ka Airbuss vinnēja milzīgu ASV militāro pasūtījumu. Boeingieši tad nu saka, ka to tā neatstās un mēģina sūdzēties un pārsūdzēt visās iespējamajās instancēs. To, kā tas beigsies, vērosim jau no Latvijas.
mumiem rūpnīcas virzienā. Gaišzilās ir milzonīgas bīdāmās durvis - pa tām izripo gatavās lidmašīnas. Tās tiek saliktas uz sava veida konvejiera: puskilometru platās rūpnīcas otrā pusē detaļas tiek tiek pievestas ar vilcieniem un kravas autiņiem, tad pamazām virzās uz priekšu, par skaistajiem lidojošajiem milzoņiem pārtopot.
Ja degunu pieliek pavisam tuvu ekrānam, var redzēt, ka tuvāk esošā lidmašīna vēl nav nokrāsota. Jā, tā ir laimīgi laukā no ceha un tagad gaida nakti, lai dotos uz krāsotavu. Krāsotava ir milzīgās ēkas, kas redzamas pirmajā attēlā un tās atrodas otrā pusē ātrgaitas ceļam. Ceļš ir mazliet zemāk (ierakts) un lidmašīnas uz cehu tiek pārvietotas pāri ceļam pa speciāli izbūvētu pārvadu lidmašīnas šasijas platumā - spārni uz abām pusēm "karājas pāri". Skats esot iespaidīgs. Agrāk to darījuši dienā, bet pārāk daudz ziņkārīgo skatītāju un fotografētāju bijis visapkārt un bijušas arī bailes, ka pārsteigtie vai negaidītā skata pārbiedētie šoferīši var ko uz ceļa savārīt. Tālab tas tagad tiek darīts naktīs un - informējot iespējami mazāku cilvēku loku.
Vēl viena interesanta lieta. Rūpnicā strādājot 24 tūkstoši cilvēku (aptuveni 2 Siguldas). Kā viņi tiek uz darbu? Arī par to ir padomāts: izrādās, ir izstrādāts speciāls slīdošais grafiks maiņu sākumam un beigām, lai vietējie ceļi netiktu pārmērīgi pārslogoti, šim milzu pulkam uz vai no darba dodoties.
Varētu jau vēl un vēl stāstīt, tik interesanti bija, bet nu labi, pietiks. Pacietīgajiem lasītājiem balvā - saite uz nelielu fotogaleriju (40 bildes).
Abonēt:
Ziņas (Atom)