Mūsu apzinīgums un čaklums ir neizmērojams! Kā redzat - atkal esam jums kaut ko sagatavojuši. :) Sestdiena bija lieliska un fotoaparāta atmiņas karte (teju 300 kadri) izrādījās pilna pat mazliet ātrāk, nekā mēs būtu gribējuši.
Vakar vakarā un šorīt agri Andris krietni pastrādāja pie bilžu šķirošanas un kārtošanas, tālab šoreiz jums piedāvāšu skatīties piecas (!), bet nelielas tematiskās galerijas - būs jums vai visu nedēļu ko pamazām pētīt! :) 
Rakstīšu godīgi visu pēc kārtas. Kad pirms 2 nedēļām bijām Van Līropu fermā un sabildējām daudz skaistuma no viņu ziedošajiem dārziem, redzējām, ka lielie tulpju lauki vēl gluži zaļi - nezied. Nu tad vakar atkal braucām tos skatīt. Un tie bija tikpat zaļi! Nu jā, tagad zinām - tie ir ziedu pārdošanai domātie lauki, kur tulpes novāc vēl gluži zaļas, iepako un speciālos apstākļos transportē, lai tās īsteni skaistas būtu tad, kad nonāk plauktā. Prātīgi. Te jūs redzat strādnieku, kas vienu kaudzi nes iepakošanai. Galerijā vairāk bilžu no milzīgajiem zaļajiem tulpju laukiem.
Protams, vēlreiz izstaigājām arī Van Līropu skaistumdārzu, jo pirmajā apmeklējumā diezgan daudz tulpju vēl bija pumpuros. Rezultātu varat skatīt klikšķinot te: jau iepriekš redzētajai puķu galerijai pielikts jauns sākums - 110 bildes no vakardienas. Ja ir laiks un patīk, protams - skatieties tālāk arī - visas 300 bildes.
Tālāk devāmies uz ļoti skaisto pilsētnieku atpūtai domāto Point Defiance pussalu Takomas rietumpusē (pusstundas brauciens). Šajā parkā ir gan zoo (šoreiz neapmeklējām, jo jau 2 reizes esam tur bijši iepriekš, un ir arī reportāžas emuārā). Daudz staigājām pa parku un bildējām. Protams, staigāšana pa zālājiem, zvilnēšana un visādīgas sportiskas izklaides tajos, ir atļautas - nav jau Rīga.
Viens no jaukajiem sākuma pārsteigumiem bija rupuču sildīšanās uz akmeņiem dīķī. Neko tādu iepriekš, protams, brīvā dabā redzējuši nebijām. Nav jau, protams, šie tik milzīgi kā Galapagu rupuči, bet milzīga cepeša šķīvja lielumā gan (atvainojos, ātrumā nevaru citu salīdzināmo objektu iedomāties. katrā ziņā - nav maziņi).
Te varat redzēt mēģinājumu kadrā iedabūt kaut ko no neticami un gandrīz sentimentāli skaistā dīķa kopskata: gan akmeņus ar rupučiem (piebāziet degunus tuvāk, tad var redzēt!), gan jauko saliņu... Dīķis ir tik liels, ka tajā ir vairākas saliņas, uz daļu no tām var tikt pa tiltiņiem, uz dažām - nē. Tur nu tad visādi putni un dzīvnieciņi tiek saviem spēkiem un var drusku atpūsties no cilvēku uzmanības.
Bet ir brīži, kad zvēriņi tā vien uz uzmanību uzprasās. Vakar bija Andra lielais laimes brīdis - šis omulīgais vāvers pacietīgi pozēja viņam pusmetra attālumā un maigi acīs skatījās (laikam cerēja, ka Andrim ir kaut kas garšīgs līdzi). Tad nu tapa īsteni tuvplāni, jo līdz šim bildēs fiksētos, nācās ar zūmu klāt vilkt. Vāvers pa visu ekrānu bez palielinājuma! Laikam jau šie arī zina, ka projām taisāmies un cenšas iepriecināt.
Protams, tulpes un narcises pazīstam visi, bet šeit esot arī šo to jaunu esam apskatījuši. Šis skaistais rozums ar milzīgajiem ziediem pieder magnolijām (internetā lasīju - tās patlaban arī Latvijā - botāniskajā dārzā ziedot, varat paspēt apskatīt!). Magnoliju koki ir spējīgi izaugt ļoti lieli, to šeit ir samērā daudz un tālab visai bieži šis rozā brīnums mūs pārsteidza un arī jūs tās jau šur tur iepriekš mūsu bildēs esat redzējuši. Skats ir interesants: vēl nevienas lapas, tikai milzu rozā ziedi. Te noklikšķinot varat tikt pie magnoliju galerijas ar 16 bildēm. Ja kādreiz vēlāk būs laiks, tad Andris savilks vienkopus visas, kas mums arī citur "izkaisītas". 
Otrs, jeb patiesībā vēl lielāks brīnums, priekš mums bija kamēlijas (arī tās arī iepriekš jau esat redzējuši) - tās šaipusē ir ļoti dažādas gan augumā, gan krāsās, bet viņu ziedēšana sākas jau decembrī! Protams, patlaban tām ir vismasveidīgākais ziedēšanas laiks. Nekad neaizmirsīšu kā decembrī, pie Elksnīšiem ciemojoties, kopā ar Marisu izgājām dārzā un viņš noplūca vairākus ziedošus zarus - ko mums Ziemassvētku laikā vāzē ielikt... Lūk, galerija ar 12 bildēm (un tā pati cerība uz papildināšanu kādreiz).
Gan pie mājām, gan parkos šeit ir daudz rododendru. Drosmīgākie no tiem jau zied (jau rakstījām, ka pavasaris šogad stipri aizkavējies, vajadzēja jau visiem būt pilnos ziedos), bet, ja Latvijā tie aug kā niķīgas un lolojamas princeses, tad šeit viņi brīvi aug arī mežā. Mēs piestājām pie "rododendru dārza" Point Defiance pussalā, bet patiesībā tās bija tikai taciņas, kas vijās pa mežu, ļaujot visāda izmēra "mežoņus" apskatīt. 
Te redzat Andri pie visai tipiska "mežoņa" - milzīgs savijies vecs stumbrs, kas spējis vien pāris, bet toties pasakainu, ziedkopu sev un pavasarim par prieku sagādāt. Protams, rūpīgi koptie patlaban ir kā ziedu kupenas. Visādus sestdien redzētos varat apskatīt galerijā, kur patlaban ir 32 attēli.
Komiskais, bet lieliskais "fināla punkts" mūsu rododendru apbrīnošanai bija jau virsrakstā minētais "bleķa gabals" - to arī jūs redzat attēlā. Point Defiance pussala (kā jau tas pussalai pienākas) ir pie Pjūdžetzunda, kurš ir plats diezgan, lai pa to noritētu aktīva prāmju un kuģu satiksme. Šo nobildējām no parka, tuvojoties Point Defiance piestātnei - izlasiet nosaukumu!
Pussala ir tik liela, ka, lai to ar kājām izstaigātu, ar vienu dienu būtu par maz, tālab pēc parku apskates, uz priekšu devāmies ar savu baltiņu (viņa plato pēcpusi redzējāt kopā ar rododendru parka izkārtni). Jauka bija mūsu pietura "pludmalē". Droši vien vasarā tur var arī peldēties, sestdien tur notika aktīva kajakairēšana, braukāšana ar velosipēdiem un staigāšana (jo ir jauki velo un gājēju celiņi gar pašu krastu) un vienkārši nesteidzīga gozēšanās saulītē. Bet to, ka daba ne vienmēr ir tik rāma, rāda izskalotie koku stumbri.
Turpat pludmalē, pagriežot galvu pa labi, atklājās pasakainais skats uz mūsu lepno skaistuli - vulkānu Rainīru. Protams, īsti skaidri viņu ieraudzīt ir liela un ne tik bieži kā gribētos iespējama laime, arī šoreiz tas ir vieglā dūmakā tīts.
Bet var jau pagriezt galvu arī pa labi - tur (arī lepnā dūmakā) redzami Olimpijas pussalas sniegotie kalni... Jā, tā ir ASV Rietumkrasta specifika, ka daudzviet esam starp 2 kalnu grēdām: viena gar pašu piekrasti, otra - mazliet tālāk. Ja pie mums ir pārmitrs, tad Kaskādes grēdai (kuru rotā Rainīrs) otrā pusē ir tuksnesis, jo kalnu grēdas pa abām vai visus nokrišņus noķer un pār mūsu galvām gādīgi izlej.
Turpinot ceļu pa pussalu, mūsu ceļā bija 2 lieliskas ar Amerikas vēsturi saistītas pieturvietas: Niskvallī forts un meža cirtēju apmetne. To, ka dzīve patiešām diezgan mežonīgajos rietumos pirms mazliet vairāk kā simts gadiem nebija nekāds joks, skaidri rāda draudīgā sēta ar sargtorņiem. 
Forts veidots tāds kā brīvdabas muzejs: tā iekšpusē ir ēkas, kuru izvietojums un iekārtojums atbilst tam laikam. Šeit redzat veikala iekšskatu. Un lieliski bija, ka forts ir "dzīvs" - tam laikam atbilstīgi tērpti cilvēki visur darbojās un bija gatavi stāstīt "savai tēmai" atbilstīgus stāstus. Veikalā es visādas ādas pataustīju un apskatīju, par kanniņām, mucām un vējlukturiem mazāk interesējoties. Vienu interesantu lietu gan uzzināju. Kāpēc agrāk preču glabāšana un transportēšana mucās bija populārāka par kastēm? Tāpēc, ka transportējot mucas var ari ripināt, ja vien ir kaut cik līdzena virsma un to var darīt viens cilvēks. Kastes ir jānes, un krietnai mucai līdzvērtīga smaguma kasti viens nepastiepsi...
Šī nav bilde no filmas "Vējiem līdzi" vai tamlīdzīgas, bet tikai viens no jaukajiem fortā redzētajiem momentiem. Dāmas un kungi, attiecīgā laika tērpos arī dobes ravēja, pusdienas vārīja, veļu mazgāja un ko tik ne vēl. Šīs, protams, ir "īstās dāmas", kuras sēdēja vēsā istabā ar tīrām rokām, omulīgi tērzēdamas. Sajūta bija sirreāla: it kā filmā ar paša piedalīšanos.
Ne reizi vien esam sajūsminājušies par šejienes milzīgajiem kokiem. Tiem bijusi arī liela loma šīspuses ekonomiskajā attīstībā un Sanfrancisko esot divreiz (jo nodega) uzbūvēta ar Takomas apkārtnes kokmateriāliem. Šī bildīte tapa parkā, bet, kad baltie cilvēki šeit pirmo reizi parādījās, viņus "gaidīja" neaptverama lieluma milzoņi, ar kuriem salīdzinot cilvēks tāds nieka kukainītis vien ir. Meža cirtēju apmetnē redzējām milzonīgus zāģus, piemēram - motorzāģi, kura sliede ir ap 2 m un to tur 2 vīri - katrs aiz sava gala. Arī sākuma darba rīki - ar cilvēka spēku darbināmie zāģi bija metros mērāmi un ar visvisādi speciāli izveidotiem zobiem.
Interesanta ir bijusi arī meža cirtēju darba organizācija dzelzceļu sprādzien-veidīgās attīstības laikā. Uzbūvē sliedes mežainā apvidū, atbrauc apmēram attēlā redzamais meža cirtēju vilciens. Turpat vagonos viņi dzīvo, turpat ir darbnīcas. Kad apkārtējie koki izcirsti, sliedes tiek būvētas uz nākamo vietu...
Klikšķinot te, nokļūsiet "vecās Amerikas" galerijā, kur jūs gaida 25 bildes. Bet nu jau gan pietiks, mums jādodas svētdienas darbos un ne-darbos. Kad būs laiks, atkal uzrakstīsim, bet visticamāk - jau no Latvijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru