Ko tālāk ar emuāru?

Ir jau jocīgi - gan mēs bijām pieraduši pie emuāra rakstīšanas un skatījumu skaita apskatīšanas, gan joprojām redzu, ka kāds emuāru ver vaļā un skatās - laikam taču cerībā, vēl ko jaunu ieraudzīt...

Bet - no Amerikas mēs esam atgriezušies un patlaban pāri galvai visādās saimnieciskās rūpēs iekšā, ikdienas darbi arī gāžas virsū ar joni... Paši jūtat - izskatās, ka šis stāsts nu ir beidzies.

Jā, arī pašiem šķiet, ka uzrakstītais un sabildētais ir vērtīgs, tālab mazliet domājam par to, kā to saglabāt ērtā un loģiskā veidā. Jo, kā jau jūs to zināt, šādā formā - kad pēdējais ieraksts ir redzams kā pirmais, ērti ir tikai regulāriem lasītājiem, kas grib zināt jaunumus. Bet to laikam šajā emuārā vairs nebūs. :(

Vai vajag grāmatu papīra formā? Būtu jau skaisti, bet - krāsainas bildes maksā dārgi un grāmatas cena būtu latu desmitos mērāma. Jūs pirktu? Es - nē! Patlaban palēnām apsveram "elektroniskās grāmatas" vai kā līdzīga iespēju - kad "pareizā secībā" un ērtāk pārskatāmā versijā varētu visu sakārtot. Bet - neviens no mūsu ģimenes nav izcils šīs jomas speciālists un pārzinātājs - esam tikai "datorlietotāji parastie". Varbūt kāds no jums var palīdzēt ar padomu vai ideju? Mēs būtu ļoti priecīgi. Savas idejas varat rakstīt komentāros, bet labāk jau man uz e-pastu: kieva@apollo.lv

Tagad laikam jāsaka "Atā!". Dodiet ziņu par saviem emuāriem - labprāt palasīsim.

Esam Latvijā!

Kad pirmdienas vakarā dzīvokli Parklandē bijām izkravājuši tukšu un devāmies no tā projām, Voldemārs teica visprecīzākos vārdus: būtu lieliski, ja tagad mēs dotos pa taisno uz lidmašīnu. Kas beidzies, tas beidzies.

Bet tā gluži mums nesanāca. Izmantojām Lijas un Alfa laipno atļauju pārnakšņot pie viņiem. Man lidmašīna bija 7.30 otrdienas rītā, Andrim ar Voldemāru - ap septiņiem vakarā. Visgarākā diena visā mūsu Amerikas laikā - tā viņi sacīja, jo darīt vairs īsti nav ko, jābumbulē.

Bet vispār jau Mērfijs dikti negribēja mūs laist projām. Vispirms viņš gribēja, lai es nokavēju lidmašīnu. Es to, savukārt, negribēju. Bet izpaudās tas tā: vakarā abi ar Andri sarunājām, ka uz lidostu dosimies ļoti laicīgi, celsimies piecos, izbrauksim pussešos, pirms sešiem būsim tur, tad man līdz pusastoņiem laika būs gana.

Cilvēks domā, Mērfijs dara. No rīta jau labu laiciņu grozījos pa gultu, bet turējos kā vīrs un necēlos pirms modinātāja zvana (piecos). Uzcēlāmies, pagrozījāmies un tad es ieskatījos savā rokas pulkstenī. Tas rādīja SEŠI!!! Metāmies lejā, kur saimniekiem ir pulksteņi. Jā, tie visi to pašu rādīja. Nez kādā veidā mūsu uzticamais modinātājpulkstenis pēkšņi bija precīzi stundu vēlāks. Nesaprotam vēl tagad.

Bet domāt jau nebija laika! Trijās minūtēs bijām pilnībā apģērbušies un autiņā iekšā (labi, ka somas jau bija saliktas pie durvīm). Auļiem uz lidostu, tur stāvvietas pilnas, kamēr atradām vietu... (nez, kur šie visi lidoja otrdienas rītā). Ap pusseptiņiem bijām klāt. Ņēmu talkā visu iespējamo bezkaunību (bet izmisums arī bija) un sagrābu aiz rokas vienu no darbiniecēm, kas gāja garām, izstāstīju, ka nevaru stāvēt reģistrācijas rindu... Viņa bija atsaucīga. Bet toties tehnika gan negāja: vispirms kaut kas iestrēga, tad uzkārās, tad... beigu beigās tomēr paspējām visu piereģistrēt un viņa mani mierināja, ka nu jau vairs ne bez manis, ne bez somām lidmašīna ceļā nedosies. Tā arī bija - Mērfijs no manis bija atkāpies.

Atlidoju normāli - divas reizes pārsēžoties: Vašingtonā (jā, šoreiz "īstajā" Vašingtonā - valsts galvaspilsētā) - mūsu štata vārda māsā un Frankfurtē. Katrā lidostā bija 2 stundas laika - pietiekami, lai kājas izlocītu, bet lai nebūtu mokošas gaidīšanas. Eduards atbrauca man pakaļ, aizvedām mantas uz māju, bet tad gan viņam bija jādodas savā dzīvē un es pati ar Liānu devos pakaļ Andrim un Voldemāram uz lidostu.

Jāsaka, Rīgas braukšanas stils jau bija piemirsies, pēc Vašingtona štata pieklājīgajiem šoferīšiem. Kad redzēju, ka vēl joprojām uz gājēju pārejas autiņi burtiski pa kurpju pirkstgaliem nesas pāri, gandrīz auksti palika: es kā gājēja arī esmu Amerikas laikā "izlaidusies", būs jāuzmanās. Protams, arī braukšana ar manuālo ātrumu pārslēgšanu sākumā bija neierasta. Jauka ērtība tas automāts...

Kad nu Andris un Voldemārs bija klāt, izrādījās, ka centīgais pasu pārbaudītājs pirms lielās izģērbšanās (drošības) procedūras, ir pamanījis, ka viņu Amerikas vīza beigusies 24.aprīlī un nav gribējis laist no valsts ārā. Vispār jau interesants domu gājiens: ja neesi izbraucis tad, nelaidīsim arī tagad...

Ātri paķēru savu pasi: tas pats – arī mana vīza 24.aprīlī beigusies. Bet tam gan neviens uzmanību nepievērsa. Jā, arī ierēdņi ir visādi. Būs vēstniecībā jāuzjautā, kas tur bija ar tiem datumiem, paši nebijām ieskatījušies. Jo vēstniecība man pirka biļetes uz 29.aprīli...

Patlaban mūsu dzīvoklis vairāk atgādina kara lauku, nekā omulīgu ligzdiņu. Eduardam uz savu dzīvokli pārvācoties, šis un tas vēl palicis "pusceļā", tagad vēl klāt mūsu mantu kalni. Rokas lāga neceļas krāmēties... Bet nav jau citas izejas, un - priekš tam tad mums garās Latvijas maija brīvdienas - lai aklimatizētos un savestu dzīvokli kārtībā.

Tiesa gan, mēs ar Andri jau izdomājām, kā no mājas kārtošanas vismaz uz brīdi izsprukt: aizbrauksim uz Magnētu - sen nav skriets orientiņš. Pēc tam? Tad jau redzēs...

... un atpeldēja lielais zaļais bleķa rododendrs...

Mūsu apzinīgums un čaklums ir neizmērojams! Kā redzat - atkal esam jums kaut ko sagatavojuši. :) Sestdiena bija lieliska un fotoaparāta atmiņas karte (teju 300 kadri) izrādījās pilna pat mazliet ātrāk, nekā mēs būtu gribējuši.

Vakar vakarā un šorīt agri Andris krietni pastrādāja pie bilžu šķirošanas un kārtošanas, tālab šoreiz jums piedāvāšu skatīties piecas (!), bet nelielas tematiskās galerijas - būs jums vai visu nedēļu ko pamazām pētīt! :)

Rakstīšu godīgi visu pēc kārtas. Kad pirms 2 nedēļām bijām Van Līropu fermā un sabildējām daudz skaistuma no viņu ziedošajiem dārziem, redzējām, ka lielie tulpju lauki vēl gluži zaļi - nezied. Nu tad vakar atkal braucām tos skatīt. Un tie bija tikpat zaļi! Nu jā, tagad zinām - tie ir ziedu pārdošanai domātie lauki, kur tulpes novāc vēl gluži zaļas, iepako un speciālos apstākļos transportē, lai tās īsteni skaistas būtu tad, kad nonāk plauktā. Prātīgi. Te jūs redzat strādnieku, kas vienu kaudzi nes iepakošanai. Galerijā vairāk bilžu no milzīgajiem zaļajiem tulpju laukiem.

Protams, vēlreiz izstaigājām arī Van Līropu skaistumdārzu, jo pirmajā apmeklējumā diezgan daudz tulpju vēl bija pumpuros. Rezultātu varat skatīt klikšķinot te: jau iepriekš redzētajai puķu galerijai pielikts jauns sākums - 110 bildes no vakardienas. Ja ir laiks un patīk, protams - skatieties tālāk arī - visas 300 bildes.

Tālāk devāmies uz ļoti skaisto pilsētnieku atpūtai domāto Point Defiance pussalu Takomas rietumpusē (pusstundas brauciens). Šajā parkā ir gan zoo (šoreiz neapmeklējām, jo jau 2 reizes esam tur bijši iepriekš, un ir arī reportāžas emuārā). Daudz staigājām pa parku un bildējām. Protams, staigāšana pa zālājiem, zvilnēšana un visādīgas sportiskas izklaides tajos, ir atļautas - nav jau Rīga.

Viens no jaukajiem sākuma pārsteigumiem bija rupuču sildīšanās uz akmeņiem dīķī. Neko tādu iepriekš, protams, brīvā dabā redzējuši nebijām. Nav jau, protams, šie tik milzīgi kā Galapagu rupuči, bet milzīga cepeša šķīvja lielumā gan (atvainojos, ātrumā nevaru citu salīdzināmo objektu iedomāties. katrā ziņā - nav maziņi).

Te varat redzēt mēģinājumu kadrā iedabūt kaut ko no neticami un gandrīz sentimentāli skaistā dīķa kopskata: gan akmeņus ar rupučiem (piebāziet degunus tuvāk, tad var redzēt!), gan jauko saliņu... Dīķis ir tik liels, ka tajā ir vairākas saliņas, uz daļu no tām var tikt pa tiltiņiem, uz dažām - nē. Tur nu tad visādi putni un dzīvnieciņi tiek saviem spēkiem un var drusku atpūsties no cilvēku uzmanības.

Bet ir brīži, kad zvēriņi tā vien uz uzmanību uzprasās. Vakar bija Andra lielais laimes brīdis - šis omulīgais vāvers pacietīgi pozēja viņam pusmetra attālumā un maigi acīs skatījās (laikam cerēja, ka Andrim ir kaut kas garšīgs līdzi). Tad nu tapa īsteni tuvplāni, jo līdz šim bildēs fiksētos, nācās ar zūmu klāt vilkt. Vāvers pa visu ekrānu bez palielinājuma! Laikam jau šie arī zina, ka projām taisāmies un cenšas iepriecināt.

Protams, tulpes un narcises pazīstam visi, bet šeit esot arī šo to jaunu esam apskatījuši. Šis skaistais rozums ar milzīgajiem ziediem pieder magnolijām (internetā lasīju - tās patlaban arī Latvijā - botāniskajā dārzā ziedot, varat paspēt apskatīt!). Magnoliju koki ir spējīgi izaugt ļoti lieli, to šeit ir samērā daudz un tālab visai bieži šis rozā brīnums mūs pārsteidza un arī jūs tās jau šur tur iepriekš mūsu bildēs esat redzējuši. Skats ir interesants: vēl nevienas lapas, tikai milzu rozā ziedi. Te noklikšķinot varat tikt pie magnoliju galerijas ar 16 bildēm. Ja kādreiz vēlāk būs laiks, tad Andris savilks vienkopus visas, kas mums arī citur "izkaisītas".

Otrs, jeb patiesībā vēl lielāks brīnums, priekš mums bija kamēlijas (arī tās arī iepriekš jau esat redzējuši) - tās šaipusē ir ļoti dažādas gan augumā, gan krāsās, bet viņu ziedēšana sākas jau decembrī! Protams, patlaban tām ir vismasveidīgākais ziedēšanas laiks. Nekad neaizmirsīšu kā decembrī, pie Elksnīšiem ciemojoties, kopā ar Marisu izgājām dārzā un viņš noplūca vairākus ziedošus zarus - ko mums Ziemassvētku laikā vāzē ielikt... Lūk, galerija ar 12 bildēm (un tā pati cerība uz papildināšanu kādreiz).

Gan pie mājām, gan parkos šeit ir daudz rododendru. Drosmīgākie no tiem jau zied (jau rakstījām, ka pavasaris šogad stipri aizkavējies, vajadzēja jau visiem būt pilnos ziedos), bet, ja Latvijā tie aug kā niķīgas un lolojamas princeses, tad šeit viņi brīvi aug arī mežā. Mēs piestājām pie "rododendru dārza" Point Defiance pussalā, bet patiesībā tās bija tikai taciņas, kas vijās pa mežu, ļaujot visāda izmēra "mežoņus" apskatīt.

Te redzat Andri pie visai tipiska "mežoņa" - milzīgs savijies vecs stumbrs, kas spējis vien pāris, bet toties pasakainu, ziedkopu sev un pavasarim par prieku sagādāt. Protams, rūpīgi koptie patlaban ir kā ziedu kupenas. Visādus sestdien redzētos varat apskatīt galerijā, kur patlaban ir 32 attēli.

Komiskais, bet lieliskais "fināla punkts" mūsu rododendru apbrīnošanai bija jau virsrakstā minētais "bleķa gabals" - to arī jūs redzat attēlā. Point Defiance pussala (kā jau tas pussalai pienākas) ir pie Pjūdžetzunda, kurš ir plats diezgan, lai pa to noritētu aktīva prāmju un kuģu satiksme. Šo nobildējām no parka, tuvojoties Point Defiance piestātnei - izlasiet nosaukumu!

Pussala ir tik liela, ka, lai to ar kājām izstaigātu, ar vienu dienu būtu par maz, tālab pēc parku apskates, uz priekšu devāmies ar savu baltiņu (viņa plato pēcpusi redzējāt kopā ar rododendru parka izkārtni). Jauka bija mūsu pietura "pludmalē". Droši vien vasarā tur var arī peldēties, sestdien tur notika aktīva kajakairēšana, braukāšana ar velosipēdiem un staigāšana (jo ir jauki velo un gājēju celiņi gar pašu krastu) un vienkārši nesteidzīga gozēšanās saulītē. Bet to, ka daba ne vienmēr ir tik rāma, rāda izskalotie koku stumbri.

Turpat pludmalē, pagriežot galvu pa labi, atklājās pasakainais skats uz mūsu lepno skaistuli - vulkānu Rainīru. Protams, īsti skaidri viņu ieraudzīt ir liela un ne tik bieži kā gribētos iespējama laime, arī šoreiz tas ir vieglā dūmakā tīts.

Bet var jau pagriezt galvu arī pa labi - tur (arī lepnā dūmakā) redzami Olimpijas pussalas sniegotie kalni... Jā, tā ir ASV Rietumkrasta specifika, ka daudzviet esam starp 2 kalnu grēdām: viena gar pašu piekrasti, otra - mazliet tālāk. Ja pie mums ir pārmitrs, tad Kaskādes grēdai (kuru rotā Rainīrs) otrā pusē ir tuksnesis, jo kalnu grēdas pa abām vai visus nokrišņus noķer un pār mūsu galvām gādīgi izlej.

Turpinot ceļu pa pussalu, mūsu ceļā bija 2 lieliskas ar Amerikas vēsturi saistītas pieturvietas: Niskvallī forts un meža cirtēju apmetne. To, ka dzīve patiešām diezgan mežonīgajos rietumos pirms mazliet vairāk kā simts gadiem nebija nekāds joks, skaidri rāda draudīgā sēta ar sargtorņiem.

Forts veidots tāds kā brīvdabas muzejs: tā iekšpusē ir ēkas, kuru izvietojums un iekārtojums atbilst tam laikam. Šeit redzat veikala iekšskatu. Un lieliski bija, ka forts ir "dzīvs" - tam laikam atbilstīgi tērpti cilvēki visur darbojās un bija gatavi stāstīt "savai tēmai" atbilstīgus stāstus. Veikalā es visādas ādas pataustīju un apskatīju, par kanniņām, mucām un vējlukturiem mazāk interesējoties. Vienu interesantu lietu gan uzzināju. Kāpēc agrāk preču glabāšana un transportēšana mucās bija populārāka par kastēm? Tāpēc, ka transportējot mucas var ari ripināt, ja vien ir kaut cik līdzena virsma un to var darīt viens cilvēks. Kastes ir jānes, un krietnai mucai līdzvērtīga smaguma kasti viens nepastiepsi...

Šī nav bilde no filmas "Vējiem līdzi" vai tamlīdzīgas, bet tikai viens no jaukajiem fortā redzētajiem momentiem. Dāmas un kungi, attiecīgā laika tērpos arī dobes ravēja, pusdienas vārīja, veļu mazgāja un ko tik ne vēl. Šīs, protams, ir "īstās dāmas", kuras sēdēja vēsā istabā ar tīrām rokām, omulīgi tērzēdamas. Sajūta bija sirreāla: it kā filmā ar paša piedalīšanos.

Ne reizi vien esam sajūsminājušies par šejienes milzīgajiem kokiem. Tiem bijusi arī liela loma šīspuses ekonomiskajā attīstībā un Sanfrancisko esot divreiz (jo nodega) uzbūvēta ar Takomas apkārtnes kokmateriāliem. Šī bildīte tapa parkā, bet, kad baltie cilvēki šeit pirmo reizi parādījās, viņus "gaidīja" neaptverama lieluma milzoņi, ar kuriem salīdzinot cilvēks tāds nieka kukainītis vien ir. Meža cirtēju apmetnē redzējām milzonīgus zāģus, piemēram - motorzāģi, kura sliede ir ap 2 m un to tur 2 vīri - katrs aiz sava gala. Arī sākuma darba rīki - ar cilvēka spēku darbināmie zāģi bija metros mērāmi un ar visvisādi speciāli izveidotiem zobiem.

Interesanta ir bijusi arī meža cirtēju darba organizācija dzelzceļu sprādzien-
veidīgās attīstības laikā. Uzbūvē sliedes mežainā apvidū, atbrauc apmēram attēlā redzamais meža cirtēju vilciens. Turpat vagonos viņi dzīvo, turpat ir darbnīcas. Kad apkārtējie koki izcirsti, sliedes tiek būvētas uz nākamo vietu...

Klikšķinot te, nokļūsiet "vecās Amerikas" galerijā, kur jūs gaida 25 bildes. Bet nu jau gan pietiks, mums jādodas svētdienas darbos un ne-darbos. Kad būs laiks, atkal uzrakstīsim, bet visticamāk - jau no Latvijas.

Atprasīšanās un pēdējās nedēļas pārskats

Tik tālu nu esam, ka mūsu 8 Amerikas mēneši ir teju aizskrējuši un jau kādu nedēļu visādus "pēdējos pēdējos" darbus darām. Tā kā mazliet skumji, tā kā gribas arī uz Latviju, daudz saimniecisku rūpju un jāmēģina neaizmirst izdarīt vismaz galveno no svarīgākā... Jo neviens jau skaidri nav pateicis visu, kas jāizdara. Dzīvokļa nodošanu pieteicām uz pirmdienu, vēl jāizdomā kā pēdējo elektrības rēķinu nomaksāt (jo to varot tikai pa pastu un tikai pēc nedēļas saņemt), TV un interneta kabeļa atslēgšana un modēma nodošana jānoorganizē, jāpiesaka adreses maiņa pastā, dzīvoklī ģenerāltīrīšana jāuztaisa, jāizdomā, kur liksim nevajadzīgās lietas, mantas jāsakrāmē... Bet tās jau vēl ir tikai saimnieciskās rūpes. Protams, ir arī cilvēciskās - tik daudzus gribas vēl satikt un (pēdējo?) reizi parunāties. Kad un kur tiksimies? Kas zina... Būtībā tieši tas ir visjocīgāk.

Ceturtdienas vakarā Voldemāram bija pēdējais basketbola treniņš. Andris paņēma fotoaparātu, bet arī sporta zāle laikam bija saskumdinā-
jusies - dikti miglainas tās bildes sanākušas, vien dažas labākas. Vienu te ieliekam, kaut kad vēlāk droši vien taps "Voldemāra skolas galerija", bet visticamāk tas būs jau Latvijā, kad būsim elpu atvilkuši un attapušies.

No "ārpuses" izskatās, ka Voldemārs šo laiku ir pārcietis vēsā mierā, taču pēdējā dienā arī viņš ir šo to savā skolā safotografējis. Te jūs redzat gabaliņu no viņa "Honour English" klases ar visu skolotāju. Noslēguma atzīmju lapā viņam šajā - angļu valodas grūtākajā versijā ir B+, visos pārējos priekšmetos - A. Patīkami.

Pretstatā ļoti populārajam priekšstatam, ka te skolās "muļķa laišana" vien ir, Voldemārs šogad ir mācījies un iemācījies daudz. Arī franču valodu - sāka no nulles, pa 1 stundai katru dienu. Par ķīmiju pats saka, ka sākot pat patikt (Latvijā viņš pavisam citus vārdus lietoja)... Tiesa gan, sazinoties ar citiem Fulbraitiešiem dzirdu, ka ne visi bērni ir apmierināti ar skolu. Mums šajā ziņā ir veicies, bet tikām jau arī piestrādājuši, skolu izvēloties.

Šīs klases bildi nevarēju neielikt, jo KATRU DIENU (!) viena stunda Voldemāram un vēl pulciņam citu skolēnu bija Weight Training. Pieskaitot vēl 1-3 basketbola vai snova treniņus nedēļā - nav slikti, vai ne? Jā, sportošanas iespējas te ir lieliskas.

Tagad mums priekšā neliela elpas atvilkšana sestdienā un svētdienā. Tā kā laiks beidzot ir mazliet iesilis, zied gandrīz viss un tālab mēs ar Andri pošamies kaut kur aizbraukt neprātīgo ziedēšanu pafotografēt. Un tad arī jums ir cerības pēc kāda laika tikt pie skaistu galeriju skatīšanās.

Vēl mums dažas tikšanās no "cerīgo atvadu" sērijas ir priekšā un tad jau trakā pirmdiena būs klāt ar kravāšanos un pārvākšanos. Plānojam, ka nakti uz otrdienu pārgulēsim pie Alfa un Lijas (tāpat kā pirmo). Mana lidmašina ir otrdienas rītā pusastoņos, Andrim ar Voldemāru - pēcpusdienā. Latvijā ielidosim trešdien: es ap pusdienas laiku, vīrieši - pēcpusdienā.

Patlaban izskatās, ka iespēja vēl kādu emuāra gabaliņu no Amerikas uzrakstīt mums būs visai maza, ticamāk, ka būs pauzīte līdz mazliet ieiesim Latvijas dzīves ritmā un tad kādus "noslēguma ierakstus" uztaisīsim.

Fukķiki un žimmanūžas

Gandrīz katram no mums ir smieklīgi bērnības vārdiņi, ko atcerēties. Šie divi ir no kādreizējā Voldemāra un Eduarda repertuāra. Pirmais maziņš bija Eduards un, kad viņam nopirkām krietnu spēļu lidmašīnu (nelidoja, bet rūca, pa grīdu ripoja un grozījās), tad tā arī tika nokristīta par "žimmanūžu" - tātad - stāstā būs kaut kas par lidmašīnām.

Kad aptuveni tajā pašā vecumā bija Voldemārs, no žimmanūžas nekas pāri vairs nebija palicis un viņš tika pie helikopterīša. Protams, normāls pāris gadu vecs puika tādu šausmu vārdu izrunāt nevar, tā nu tikām pie "fukķika".

To, ka Boeingi "dzimst" mūspusē, jau minēju. Bet mēs tikām čammājāmies, kamēr nupat beidzot sapratām, ka, ja trešdien (Voldemāram īsā diena) uz kādu no svarīgajām apskates vietām neaizdosimies, tad tuvumā lidmašīnas redzējuši nebūsim... Visādīgu lidošanas muzeju un līdzīgu vietu te ir daudz - konkurence. Ej nu izvēlies, kuru skatīties. Pie tam - līdz visiem stundas brauciens vai vairāk.

Tagad mums šķiet, ka izvēlējāmies īsto: vietu, kurā var apskatīt šo to no lidojošo objektu tapšanas muzejveidīgos apstākļos, bet kopā ar to iet arī ekskursija uz Boeinga rūpnīcu. Īstu! Un var redzēt kā patlaban top lidmašīnas. Internetā nopirkām biļetes ekskursijai trijos un devāmies uz pusotras stundas braucienā esošo Mukilteo (30 jūdzes uz ziemeļiem aiz Sietlas).

Droši varu sacīt, ka redzētais pārspēja gaidīto. Sliktā ziņa priekš jums ir tā, ka rūpnīcā fotografēt nedrīkstēja, tālab tie skati paliek tikai mūsu atmiņās. Jūs te redzat skatu no muzeja (galerijas) uz rūpnīcu. Mūs turp veda ar autobusu un kopumā "ekskursija" aizņēma pusotru stundu.

Iesākumam fakts, ka "tilpuma ziņā" tā esot pasaulē lielākā rūpnīca. Perimetrs - 2,2 jūdzes (ap 4 km), ēka ir taisnstūraina un "īsākajā virzienā" to pa apakšu šķērso kādi 4 "ejamie tuneļi", kuru garums ir 0,5 kilometri! Pa diviem no tiem mēs arī pagājāmies. Tad ar liftu tikām uzvesti rūpnīcas 3.stāvā - tuvu griestiem, kur no speciāliem šādai vajadzībai ierīkotiem balkoniem varējām vērot kā top lidmašīnas. Redzējām gan kā no atsevišķiem gabaliem pamazām liek kopā vienkārši lielo 747, milzonīgo 777 un pat to, kā vēl nav - Dreamliner 787.

Klienti ir pasūtījuši un iemaksājuši pirmo iemaksu par vairāk kā 800 šīm jaunās paaudzes superlidmašīnām, bet pilnīgi gatavas vēl nav nevienas: mēs redzējām kā rātni rindiņā stāv un pamazām top pirmās četras! Bildē jūs redzat datorgrafiku, jo gaisā neviens 787 vēl nav pacēlies. Interesanti bija redzēt, ka 3 topošās lidmašīnas bija "normāli nesmukas", bet pati pirmā - nokrāsota kā attēlā redzams. Te mūsu gide ar smaidu paskaidroja, ka tad, kad bijusi paredzēta pirmā oficiālā prezentācija, šo, vēl ne tuvu ne gatavo, nokrāsojuši, skaistumam piestiprinājuši arī dzinējus un izdzinuši rūpnīcas pagalmā fotosesijai. Pēc tam tā iestumta atpakaļ - nobeigšanai. Patlaban tai ritēja noslēguma testēšana, pēc tam pārkrāsos vēlreiz.

Šī stilīgā bildīte tapa muzejā - tādi būšot Dreamliner sēdekļi. Patīkami koši un eleganti. Jaunās lidmašīnas cena sākšoties no 146 miljoniem dolāru un uz augšu - atkarībā no aprīkojuma. Un tas, izrādās, nav dārgi - atceraties, cik ir pasūtīts? Kārtīgas lidmašīnas dzinējs (viens) maksājot sākot no 10 miljoniem...

Varbūt dzinēja cena kļūs saprotamāka šo bildīti aplūkojot - tā neko izmērs, ar Andri salīdzinot. Tā kā rūpnīcā iespēju fotografēt nebija, tad tagad būs dažas tematiskas bildītes no muzeja un beigās arī neliela galerija.

Protams, pirmais darbs mums bija tikt pie lidmašīnas stūres. To arī realizējām visi. Voldemārs paziņoja, ka par pilotu būt negrib - sasodīti šauri tajā kabīnē. Es gan viņu mēģināju mierināt, ka jaunajās lidmašīnās ir ērtāk (turpat blakus bija grozāma eleganta datorgrafika ar Dreamliner pilota darba vietu). Bet viņš palika pie sava.

Tiesa gan, skatītājiem par prieku viņš ļāvās nobildēties arī kā lidmašīnas komandiera lomas izpildītājs. Un izskatījās tīri labi. Vispār muzejā (viņi gan paši saka - galerijā) milzīgā zālē bija izstādītas dažādas lidmašīnu "detaļas", pie kurām varēja pieiet, ieiet un aptaustīt. To arī darījām.

Te jūs redzat praktiski neiespējamu ainu: diplomētais darba drošības inženieris ir palīdis zem lidmašīnas! Un izskatās tīri apmierināts. Nu tad iemūžinājām šo mirkli. Nez vai potenciālajiem darba devējiem viņš to varēs rādīt... Bet Amerikā, ja drusku pacenšas, viss ir iespējams.

Par kaut kādām ne visai svarīgām lietām mēs mēdzam teikt, ka tas man ir "pie astes" vai "zem astes", tā norādot uz lietas (un astes) mazumu un nesvarīgumu. Te nu ir otrādi - mēs ar Voldiņu pavisam sīki izskatāmies uz kārtīgas lidmašīnas astes fona... Tas bija super iespaidīgi. Bet Boeings ražo ne tikai lidojošos milzoņus, top arī pavisam mazas lidmašīnītes - redzēsiet galerijā. Tiesa gan, mūsu apmeklētajā rūpnīcā top tikai lielās: no 747 uz augšu. Mazās top Rentonā (pilsētā starp Sietlu un Takomu) vai citur. Un tieši lidmašīnu astes top mums vistuvāk - tikai dažas jūdzes attālajā Frederiksonā. Bet tur ziņkārīgos iekšā nelaiž.

Protams, ir jāzina arī "kas lācītim vēderā". Un arī to te var noskaidrot - pieejot un ieskatoties. Tā arī darījām.

Gide mums sacīja, ka no visa tā, kas redzams Amerikas debesīs, 80% esot Boeinga ražojumi: no lidmašinām un helikopteriem civilām vajadzībām, līdz militāristiem un kosmosam domātajiem ražojumiem. Visas šī stāsta sākuma bildītes, protams, arī ir Boeinga ražojumi. Un tas arī saprotams, jo pēdējo gadu desmitu laikā viņi ir nopirkuši vai visus Amerikas lidlīdzekļu ražotājus. Pasaules mērogā Boeingam pretī stāties var tikai Airbus, nu un par lielajiem pasūtījumiem tad arī noris viņu divcīņa - ar mainīgām sekmēm. Patlaban mūspuses lielākais skandāls ir, ka Airbuss vinnēja milzīgu ASV militāro pasūtījumu. Boeingieši tad nu saka, ka to tā neatstās un mēģina sūdzēties un pārsūdzēt visās iespējamajās instancēs. To, kā tas beigsies, vērosim jau no Latvijas.

Noslēguma bildē - labākais no mūsu fotouzņē-
mumiem rūpnīcas virzienā. Gaišzilās ir milzonīgas bīdāmās durvis - pa tām izripo gatavās lidmašīnas. Tās tiek saliktas uz sava veida konvejiera: puskilometru platās rūpnīcas otrā pusē detaļas tiek tiek pievestas ar vilcieniem un kravas autiņiem, tad pamazām virzās uz priekšu, par skaistajiem lidojošajiem milzoņiem pārtopot.

Ja degunu pieliek pavisam tuvu ekrānam, var redzēt, ka tuvāk esošā lidmašīna vēl nav nokrāsota. Jā, tā ir laimīgi laukā no ceha un tagad gaida nakti, lai dotos uz krāsotavu. Krāsotava ir milzīgās ēkas, kas redzamas pirmajā attēlā un tās atrodas otrā pusē ātrgaitas ceļam. Ceļš ir mazliet zemāk (ierakts) un lidmašīnas uz cehu tiek pārvietotas pāri ceļam pa speciāli izbūvētu pārvadu lidmašīnas šasijas platumā - spārni uz abām pusēm "karājas pāri". Skats esot iespaidīgs. Agrāk to darījuši dienā, bet pārāk daudz ziņkārīgo skatītāju un fotografētāju bijis visapkārt un bijušas arī bailes, ka pārsteigtie vai negaidītā skata pārbiedētie šoferīši var ko uz ceļa savārīt. Tālab tas tagad tiek darīts naktīs un - informējot iespējami mazāku cilvēku loku.

Vēl viena interesanta lieta. Rūpnicā strādājot 24 tūkstoši cilvēku (aptuveni 2 Siguldas). Kā viņi tiek uz darbu? Arī par to ir padomāts: izrādās, ir izstrādāts speciāls slīdošais grafiks maiņu sākumam un beigām, lai vietējie ceļi netiktu pārmērīgi pārslogoti, šim milzu pulkam uz vai no darba dodoties.

Varētu jau vēl un vēl stāstīt, tik interesanti bija, bet nu labi, pietiks. Pacietīgajiem lasītājiem balvā - saite uz nelielu fotogaleriju (40 bildes).

Pavasara gadatirgus

Pagājušās nedēļas nogalē Pjualapā notika gadskārtējais pavasara gadatirgus (Pjualapas vidusskolā mācās Voldemārs un šī pilsēta atrodas 20 km attālumā no mūsu dzīves vietas Parklandē). Ieva nelielu aprakstu par to ir jau publicējusi šajā blogā iepriekš, es šodien sakārtoju foto attēlus un ievietoju publiskai apskatei mājas lapā poga.lv.

Gadatirgū dažādi pasākumi un tirdzniecība notiek visas dienas garumā. Mūsu laiks bija stipri ierobežots, tāpēc tirdzniecības zālēm tikai uzmetām paviršu skatienu. Apskatījām un nofotografējām bērnu atrakciju iekārtas, bet lielāko laiku veltījām mājdzīvnieku izstādes aplūkošanai. Vēl paspējām noskatīties un mazliet pafotografēt priekšnesumu ar zirgiem un suņu tāllēkšanas sacensības (lēkšanu ūdenī). Daļu no mūsu redzētā varat aplūkot arī jūs publicētajā foto galerijā. Saite un interneta adrese uz mājas lapā poga.lv ievietoto foto gaeriju Spring Fair tālāk tekstā:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:24856/