Mūsu plāns bija doties kaut mazliet dienvidu virzienā - uz vietu kur Vašingtona un Oregonas štatu robežupe Kolumbija ietek okeānā. Kartītē jūs redzat mūsu maršruta pirmo daļu, bet varu jau pasacīt, ka kopā pieveicām ap 630 kilometru un absolūti lielāko ceļa daļu (ap 600 km) mūsu stūres vīrs bija Voldemārs.
Šī jaukā bildīte ir ilustrācija mūsu ceļa sākumam: gaišs, koši zaļš ar ziedošo rododendru un magnoliju "rotājumiem". Pasakaina diena un jauka braukšana, jo tikai mūsu ceļojuma pirmā un pēdējā stunda bija pa daudzjoslu lielceļu I-5, pārējais pa jaukiem mazceliņiem un liela daļa pa jauki kalnainu apvidu.
Internetā par savu pirmo pieturu bijām noskatījuši Varavīksnes ūdenskritumus netālu pēc nogriešanās no I-5. Izpētīju gan aprakstus, gan darba laikus... visu. Bet bildē jūs redzat iemeslu, kāpēc mēs palikām tos neredzējuši. Janvārī dažās mūspuses upēs bija iepriekš nebijuši plūdi un ne viens vien tilts tika izpostīts. Šis gan rāmi un nevainīgi guļ uz krasta. Bet skats bija labs: ceļa malā norāde-bulta "uz ūdenskritumiem pa kreisi", bet tilta nav... Nu tad vismaz apstājāmies un to postažu sabildējām. Šī stāsta galā būs saite uz galeriju, varēsiet redzēt arī cik augstu krastā lieli koki sanesti: tas plūdu brīdis laikam tiešām baisms bijis...
Bet ar to "jautrība" vēl tikai sākās. Bija jau apmācies, kadiljaka āra termometrā redzējām kā burtiski dažu minūšu laikā gaisa temperatūra nokrītas no +7 līdz 0 un sāka kārtīgi snigt! Braucām, braucām, kamēr es teicu viss: kalni, sniegs un manas bailes - šoferiem jāmainās, Andrim blakus es varēšu mierīgāk sēdēt. Voldiņš, drusku bēdīgs, paklausīja. Un jau pēc minūtes sniegs rimās, saule uzspīdēja un sākām braukt no kalniem lejā... (Mērfijs!). Šoferīši samainījās atpakaļ. :)
Jūs bildē redzat pareizi - tajā lauku mazveikaliņā tirgo svaigas austeres! Jo Klusā okeāna piekraste ir Amerikas "austeru karaļvalsts" - tās te tiek audzētas daudzviet. Mūsu brauciens labu laiku bija pa lielā un skaistā Villapas līča abiem krastiem un tur šis bizness ir ļoti attīstīts.
Protams, tas nebija "tikai" veikaliņš - te jūs redzat visu ēku ar raksturīgo indiāņu stilā uzzīmēto lasi - turpat, garās ēkas otrā galā pietauvojas laivas ar svaigajām austerēm, pa vidu - cehos tās tiek apstrādātas un tad nonāk pie vairum vai mazumpircējiem. Tiešām svaigas. Tas bija tik mazā miestiņā, ka pārdevēja pabrīnījās vien, kā tur ārzemnieki ieklīduši...
Zivis ir zivis un austeres ir austeres, bet man patīk skaisti trauki un tālab es burtiski "izkusu" pie pasakainajām zivju formas zupas terīnēm. Mans praktiskās latvietes prāts gan paspēja brīdināt, ka pirkt nedrīkst, jo maza cerība nesasistas uz Latviju aizgādāt. Bet gribējās gan, tālab vismaz nobildējām.
Pēc tam mūsu ceļš ļoti skaisti un labu laiku vijās pa līča abiem krastiem (to var redzēt galerijā), līdz nonācām pilsētiņā ar tematisko nosaukumu Ousterville. Un arī tur bija vietējās nozīmes austeru tirgotava. Kamēr mēs tur ziņkārojāmies un bildējām, visu laiku ap 10 vietējo mašīnām tur bija un cilvēki pirkās. Laikam laba vieta. Te redzat, ka pati ēka ļoti interesanta - uz pāļiem virs ūdens uzbūvēta.
Te arī jums ir iespēja ieskatīties austeru apstrādes cehā - stikla logs pie ieejas veikalā deva iespēju gan mums savus ziņkārīgos degunus pie tā biebāzt, gan arī nobildēt. Un jāsaka, ka fotogrāfijā viss pat labāk redzams, nekā mums bija degunus piebāžot - interesanti ar tām gaismām dažreiz.
Austeres glumā ēdamā daļa tāds sīkums vien ir, ja salīdzina ar "ķieģeļa izmēra" gliemežvākiem, kas paliek pāri pēc to "izģērbšanas". Tajā apvidū daudzviet bija redzamas šādas nevajadzīgo gliemežvāku kaudzes. Un milzīgi kravas saldētājauto, kas pa mazajiem skaistajiem līkumainajiem celiņiem brauca (nu, kad bijām aiz tiem, tad gan drusku citus vārdus lietojām) uz cehiem pakaļ garnelēm.
Te jūs redzat, ka praktiski ir ne tikai latvieši - ceļa remonts "austervāku gaumē". Tādus redzējām vairākās vietās. Vietām pat vēl skaistāk - vienlaidu baltums. Daļu austervāku redzējām arī tādos kā tīkliņveida metāla cilindros iesaiņotus - tātad kāds ar tiem kaut ko citu darīs. Ko - tas gan mums palika nezināms. Varbūt kāds no jums zina? Tad ierakstiet komentāros, galerijā ir viena bilde, kur man tas "iepakojums" rokā.
Tā nu mēs braucām: "un apkārt jūra, jūra vien...", līdz pēkšņi ceļmalā iznira "poniju pļaviņa". Nevarējām neapstāties un šo trušveidīgo pūkaini man vajadzēja arī paglaudīt. Izdevās. Otrs bija atturīgāks un aizņemts ar ēšanu, tāpēc tikai galerijā apskatāms, ne te.
Aiz Ousterville pilsētiņas ceļš kļuva pavisam šauriņš un veda līdz pussalas galam, kur līcis ar okeānu tiekas. Tur ir arī skaistas dabas takas, taču mūsu laika limits bija nežēlīgs. Drusciņ pagrozījāmies, vēl sabildējām līci un devāmies atpakaļceļā, jo pulkstenis jau bija ap puspieciem pēcpusdienā.
Te jūs redzat mūsu atpakaļceļa maršrutu no Ousterville. Bijām saplānojuši tā, ka turp un atpakaļ pa vienu ceļu braucām tikai pussalā, pārējais bija kā aplis - lai interesantāk un vairāk var redzēt. Labi, ka tagad vakari gari - līdz puskrēslai bijām paspējuši visu apskatīt un pa lielo šoseju jau nav liela starpība - braukt gaismā vai tumsā...
Kad netālu no Oustervilles piebraucām pie okeāna, ieraudzījām Latvijai absolūti nepieņemamu skatu: pa "kāpu zonu" lielā daudzumā braukājošus autiņus: no džipiem līdz kārtīgiem ģimenes busiņiem. Sākumā mēs rātni nolikām autiņu stāvlaukumā un aizgājām līdz ūdenim ar kājām. Bet tad, redzot gan aktīvo kustību, gan to, ka smiltis ir kārtīgi cietas, atļāvām Voldemāram realizēt viņa sapni - pabraukties pa okeāna krasta smiltīm (nu gluži kā Dakāras rallija finišā!). Te jūs redzat arī vienu bildīti. Bet jautrākais bija, kad vēl pieūdens smiltājā atrodoties ieslēdzām savu ceļrādi TomTom: viņš rādīja, ka krietni dziļi ūdenī atrodamies! Peldvestes uzvilkt viņš mums nelika, bet mēs sapratām, kāpēc tās smiltis ir tik lieliski cietas (slapjas) - okeānā bija bēgums un tad ūdens par vairākiem desmitiem metru atkāpjas. Iespaidīgi.
Iepriekš bijām dzirdējuši, ka Amerikas lielākie kultivēto dzērveņu lauki arī ir te - okeāna piekrastē. Un nu arī jūs tos redzat. Kāpēc piekrastē? Tāpēc, ka to novākšanai daudz ūdens vajag: lauks atrodas zemāk par ūdens līmeni, kad ogas ir gatavas, lauku appludina un ogas notrūkst no kātiņiem, jo ir vieglākas par ūdeni. Un tad viņas tiek ērti un viegli savāktas. Asprātīgi un vienkārši, vai ne?
Un tad jau drīz vien bijām klāt nākamajam objektam, kura varenības priekšā mutes palika vaļā. Tilts pāri Kolumbijas upei ir 6,6 km (!) garš - nemaz lāga nevarējām vienā bildē ietilpināt. Vienā krastā Vašingtona štats, otrā Oregona ar jauko pilsētu Astoriju. Galerijā ir vairāk bilžu.
Jau iepriekšējā bildītē var redzēt, ka daļa no tilta ir "normāla", bet daļa ir ar varenu "kūkumu" krietni augstu virs ūdens. Iemesls prozaisks - Kolumbijas upe ir varen liela un kuģojama, tālab tilta viena daļa pacelta krietni uz augšu - lai kuģi tiek cauri. Te redzat kā mēs pa tiltu braucām kā no kalna lejā - jau atceļā. Iespaidīgi.
Un lai nebūtu tā, ka mans teikums par kuģošanu pēc tukšas blēņas izklausās, lūk arī jaukā divkuģu bildīte, kas tapa pārdesmit kilometrus augstāk - gar Kolumbijas krastu I-5 šosejas virzienā dodoties.Un tad jau tumsa bija klāt, tālab bildes beidzas. Tiesa gan, pa vidu bija vienas "starpšausmiņas", ko gan nobildēt nepaspējām. Brauciena laikā laiks mainījās ne reizi vien: no saulītes līdz kārtīgam lietum un pat krusai. Bet nekas. Pēkšņi vienā kalnainā posmiņā abi ar Voldemāru saskatāmies: kaut kā interesanti tas slapjais ceļš "grab" zem mašīnas. Ak, dievs! Ceļu tak klāj pāris centimetru bieza krusas kārta. Bet mums vasaras riepas!!! Nu, ievilkām abi ar Andri elpu labi dziļi un teicām savam šoferītim: tikai nespied asi nevienu pedāli, mēģini LĒNĀM samazināt ātrumu... Izdevās!!! Un te nebija iespējas apstāties un šoferi nomainīt - pārāk bīstamā vietā bijām. Humoram - vēlāk bija tā, ka jau pa lielo šoseju braucot, redzējām ka priekšā pamale atkal briesmonīgi melna, bretī nāk krietni apsnigušas mašīnas un pat sniega šķūrētājs! Atkal ātri nomainījām šoferi. Un sniega tā arī nebija. Mērfijs atkal! :)
Mājās bijām ap desmitiem vakarā, noguruši, taču redzējuši ļoti daudz. Te papildu prieciņš arī priekš jums - saite uz galeriju:
http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:24817/
Lai jauka skatīšanās kādā brīvākā brīdī!
1 komentārs:
Man ļoti patika tilts un dzērveņu novākšanas tehnoloģija!
Ierakstīt komentāru