Takomdiena

Pirmdiena sākās ar braucienu uz lidostu, jo pie mums atlidoja ilgi neredzētā māsīca Lelde no Sanfrancisko. Tad, pēc īsas apspriedes, devāmies apskatīt Takomu. Kā jau tas šajā štatā pieklājas, pelēcīti atstājām lielajā bezmaksas stāvvietā un uz pilsētas centru devāmies ar jauko bezmaksas tramvaju.

Tiesa gan, Lelde lidojumā bija pamanījusies tik ļoti samiegoties, ka viņas modināšanai bija nepieciešama kafija. Šo vajadzību apvienojām ar mazu ekskursiju pa visai eksotisku vietu: vēsturiskajā dzelzceļa stacijas un noliktavas ēkā ierīkoto veikaliņu un ēstuvju rindas apskatīšanu. Bet tad gan, ar kafijas glāzēm rokā tramvajā iekšā un uz centru.

Tā kā starp māsu pirkumiem ir arī fotoaparāti, tad bildēts tiek viss un lielos daudzumos. Te redzams, ka Zane ir patiesi aizņemta un sevī lieliski apvieno gan ziņkārīgo un fotografētkāro tūristu, gan "amerikāni normālo", kurš ne soli nesper bez kafijas vai cita dzeramā rokā.

Tā jau laikam būs, ka ar lielu muzeju apmeklējumu skaitu māsas un mamma lielīties nevarēs, bet ir arī attaisnojums - pirmdienā praktiski visas šāda veida iestādes ir ciet. Bet mēs darījām ko varējām, apskatījām visu, kas bija pirmdienā (un par brīvu - cik patīkama sakarība) apskatāms. Sākām ar lielisko tiltu, kas ved uz stikla muzeju.

Šķiet, ka mēs paši jau rudens pusē rakstījām par stikla muzeja apmeklējumu un bija bildes arī, bet šis griestu fragments bija tik skaists, ka vajadzēja nopublicēt. Protams, māsām bilžu ir daudz vairāk. Tik pat jauki bija arī daudzie sienā izstādītie mākslas darbi, kas redzami nākamajā bildē.

Tā kā laiks bija samērā jauks, laiku, ko ieguvām slēgto muzeju dēļ izmantojām jaukai pastaigai pa pilsētu. Ja paša stikla muzeja cietbūšana nebija dikti sāpīga (jo vizuāli viskrāšņāko - tiltu uz to, redzējām un arī jums nupat īsi atrādījām), tad fakts, ka slēgta bija arī blakus esošā galerija, gan bija sāpīgs, jo tur ir nekur neredzēti krāšņi un interesanti darbi. Metām kaunu pie malas, piebāzām savus ziņkārīgos degunus pie stikla un skatījāmies iekšā - kas cits atliek.

Te redzamais stikla vilnis ir interjera elements. Kaut redzējām vairāk, fotogrāfiju no galerijas daudz vairāk nav, jo nejaukie atspīdumi stiklā visu pabojāja. Neko darīt, jātrenējas. Pēc tam devāmies uz bijušo dzelzceļa staciju, kurā tagad atrodas tiesa (!) un arī krāšņa stikla instalāciju ekspozīcija - patiesi eksotisks salikums.

Omulīgais vīriņš milzīgās un krāšņās ēkas priekšā droši vien ir no stacijas laikiem aizkavējies ceļotājs, bet viņa soma bija tik skaisti puķaina, ka Zane būtu to labprāt aizstiepusi sev līdzi, ja vien būtu varējusi...

Augstās, balti krāsotās velvētās ieejas zāles centrālā figūra bija šī stikla instalācija, kura pie tam arī mazliet griežas. Iespaidīgi, nevar vien acis novērst no šī savdabīgā krāšņuma. Atzīšos gan - tās un arī vairuma iepriekš redzēto stikla brīnumu autora vārds ir tik dīvains un neizrunājams, ka joprojām nespēju to atcerēties. Ir jau drusku kauns, bet...

Pilsētas vēsturisko centrālo daļu pārstaigājot redzējām kā pamazām pārtop vecās industriālās ēkas un kā vietumis slienas jaunas. Pagājāmies pa Brodveju, kur lielā skaitā izvietotas ne vien ēstuves, bet arī mākslas priekšmetu tirgotavas, antikvariāti un arī teātri un koncertzāle. Bet vizuāli visiespaidīgākais bija austrumu veikala apmeklējums. Tur bija viss: gan cakots velvējums, gan krāšņi interjera priekšmeti (arī tualetē), autentiski audumi un viegls smaržkociņu aromāts. Jutāmies kā austrumu pasakā. Lai tiek jums arī viena bildīte.

Pēc tam devāmies uz Takomas saldāko vietu: vietējo lepnumu, rūpnīcas Almond Roca firmas veikaliņu. Protams, ārā tukšā neiznācām. Te redzami Zanes pirkumi. Būs saldi kādiem kādu laiku. Pēcpusdienā devāmies apskatīt PLU valstību: izvadāju savas viešņas gan pa Biznesa skolas iekštelpām, gan izmetām līkumiņu arī pa daļu no plašās teritorijas, bet tas jau ir bildēts arī iepriekš.

Pašā vakarā sekoja neliela iepirkšanās un šoreiz es pati biju čempione. Tagad mierīgi varu sacīt, ka esmu pilnībā vizuāli gatava jaunam darba cēlienam Latvijā - varat to arī bildē redzēt. Vienā trakā elpas vilcienā divos veikalos tika sapirkts jauks "darba drēbju" un apavu komplekts. Un nav jau tā, ka garīgās lietas aizmirstas - otrdienas vakarā sākšu kārtējo mācību sēriju: kopā ar MBA studentiem apgūšu tik interesantu studiju kursu, kā Mazo un ģimenes uzņēmumu vadība. Domāju, ka tas man Latvijā noderēs.

Nu jau gandrīz par tradīciju kļuvis, ka vakaros tiek izkravāti pirkumi un top visādas bildes: gan lai ar Latvijā palikušajiem radiniekiem saskaņotos un par paveikto atskaitītos, gan pašu priekam. Nobeigumā pielieku vienu no patlaban jaukākajām pirkumu bildēm.

Kā būs ar nākamo emuāru - kas zina. Bet viens ir skaidrs: mums pašiem garlaicīgi nebūs: tikko (ir vēls pirmdienas vakars) zvanīja Andris. Pelēcītis esot saplīsis un nekustināmā stāvoklī palicis sporta centra stāvvietā Southilā. Cīnīsimies, kad būs laiks, arī rakstīsim. Bet trešdienas rītā agri dosimies ceļā uz dienvidiem ar īrētu minivenu (varbūt tieši par to pelēcītis apvainojās un saniķojās?).